Kārlis dejo jau gandrīz 15 gadu, šie viņam būs ceturtie Skolēnu dziesmu un deju svētki. Kārlis tikko pabeidzis vidusskolu, un šī vasara viņam būs lielais izlemšanas laiks par tālāko. Pagaidām Kārlis skaidri zina tikai to, ka turpinās dejot, no "Teiksmiņas" kļūstot par lielās "Teiksmas" dalībnieku. Šajos svētkos viņš dejos gan Daugavas stadionā, gan Dailes teātrī un Mežaparkā.
"Mans vārds ir Kārlis Jonāss, un esmu dejotājs jau kopš četru gadu vecuma. Stāsts, kā es kļuvu par dejotāju, ir ļoti interesants. Es ar vecākiem skatījos tiešraidē Dziesmu un deju svētkus, tur bija dejotāji. Kā stāsta mana mamma, es esot teicis: "Mammu, es gribu dejot!" Tā es sāku dejot "Uguntiņā". Vismaz tā man visu laiku stāstīja, ka tāds ir tas iemesls.
Īstenībā man sākumā pat negribējās dejot, man lika iet uz dejošanu. Man sākumā nepatika, ka mums jau piecos gados lika mācīties baleta pamatus, ņemt līdzi burtnīcas un kaut ko pierakstīt. Bet es pat īsti rakstīt vēl nemācēju, vismaz tā man stāstīja. Tomēr dejot es turpināju, tas bija tāds vecāku noteikums - vecīt, tev jādejo! Tā nu sanāca, ka sāku skolas gaitas, un bijušās bērnudārza biedrenes mamma pajautāja manai mammai, vai viņas dēls negrib dejot "Teiksmiņā", kas tolaik atradās tieši manā Hanzas vidusskolā.
Tagad es tā parēķināju, ka "Teiksmiņā" ir nodejoti jau kādi 14 gadi. Ļoti, ļoti ilgi. Šie man sanāk noslēdzošie Skolēnu dziesmu un deju svētki, manas gaitas "Teiksmiņā" beidzas. Bet tās nav beigas, tas ir tikai jauns sākums, jo pēc pēdējā izlaiduma koncerta es sapratu - deja ir mana kaislība, un es plānoju turpināt gaitas deju kolektīvā "Teiksma"," stāsta Kārlis.
Uz jautājumu, kādēļ Dziesmu svētkos gribas piedalīties atkal un atkal, Kārlim ir pat trīs atbildes.
"Pirmā - tā pavisam noteikti ir kopības sajūta. Ka tu esi uz lielās skatuves ne tikai ar savu kolektīvu, bet ar visiem kopā. Tā ir brīnišķīga iespēja iepazīt jaunus cilvēkus. Otrs - tā savā ziņā, protams, ir arī ballīte. Satiec jaunus cilvēkus, notiek dažādi pasākumi, kārtīgi izdejojies. Trešais un svarīgākais - tā ir mīlestība pret deju. Dejotājiem ir prieks to darīt, griezt to dejas soli un neapstāties," norāda Kārlis.
Par spīti negribīgajam dejotāja gaitu sākumam, šobrīd Kārlis ir pārliecināts, ka nākotnē gribētu dejās skolot arī savus bērnus.
"Kā teica Agris Daņiļēvičs, dejot - tā ir laime. Godīgi sakot, tā arī ir. Starp dejotājiem izveidojas ļoti cieša draudzība. Jaunieši, kuri šeit nāk uz mēģinājumu, ir cilvēki, ar kuriem esmu vairāk vai mazāk pavadījis pēdējos desmit gadus. Ir bijuši visādi piedzīvojumi gan dejojot, gan pēc dejošanas. Ar viņiem man ir visciešākā saikne," atklāj Kārlis.
