Es esmu Miks Galvanovskis no Jelgavas ceturtās vidusskolas pūtēju orķestra "Rota". Ceturtdien mēs spēlēsim Ķīpsalā, tur būs pūtēju orķestru lielkoncerts. Tur būs defilē. Piektdien mēs spēlēsim pie Brīvības pieminekļa, arī defilē. Sestdien būs lielais mēģinājums Mežaparkā, bet svētdien jau lielais koncerts Mežaparkā.
Es spēlēju baritona saksofonu. Ja nemaldos, šie man jau ir trešie Dziesmu svētki. Tāds visiespaidīgākais stāsts, ko es atceros no pagājušajiem Dziesmu svētkiem, kad es uzkāpu fināla koncertā pie lielajiem koriem uz skatuves, mēs dziedājām, bija tieši dziesma "Saule. Pērkons. Daugava", skudriņas skrēja pār rokām, tas bija tiešām ļoti skaisti. To gribētos savā dzīvē atkārtot.
[Man] vistuvākais un vismīļākais ir defilē, tāpēc arī tur es piedalos. Vienā no numuriem es arī dejoju ar vienu meiteni, ne tikai soļoju ar orķestri. Vienkārši tas ir jautri, tas ir forši, tas visiem mums patīk. Ir labi darīt to, kas patīk.
Dziesmu svētki man vienmēr ir asociējušies ar to, ka tas ir ļoti jautrs pasākums un tuvs sirdij. Esmu arī tikko no mēģinājuma, un mēģinājumi ir nopietni visu laiku. Kā latvietim man šie svētki ir ļoti tuvi. Ar tiem es, var teikt tā, izpaužu savu piederību savai valstij, un šie svētki vienmēr man asociēsies ar manu valsti. Es domāju, lai vai kas, šie svētki vienkārši nevar būt slikti, jo tā ir tiešām neizsakāma pieredze - piedalīties katros Dziesmu svētkos, jo tu nekad nevari zināt visu, kas tur notiks, un tas ir vienkārši brīnišķīgi.
Orķestrī es spēlēju, ja nemaldos, piekto gadu. Man pat nebija īsti izvēles, mani vecāki aizsūtīja uz šo skolu, un tad tas viss tā lēnām notika. Pēc tam es kļuvu arī par dziedātāju, un arī lietas notika citā virzienā. Orķestris ir viens no tiem, kas ir licis pamatus manā dzīvē. Pagājušajā reizē pēc orķestra koncerta uzkāpām uz lielās skatuves augšā un mums neviens dziedāt neliedza. Es ceru, ka atkal arī dziedāšu.
