Rīgas centrs UNESCO sarakstā jau 20 gadus – muļķības vairs nepieļauj

Šodien, 6.decembrī, aprit tieši 20 gadu, kopš Rīgas vēsturiskais centrs ir iekļauts UNESCO pasaules mantojuma sarakstā. Tas gan devis starptautisku ievērību un piesaistījis lielāku tūristu uzmanību, gan uzlicis nopietnus pienākumus, kā gādāt par pilsētas vēsturiskā mantojuma saglabāšanu un attīstību.

Rīgas vēsturiskais centrs

UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā iekļauts 1997. gada 6. decembrī ar Nr. 852.
Platība – 438,3 ha (1,4 % no Rīgas platības), aizsardzības zonas platība – 1574,2 ha.

Doma laukumā pa vidu pašlaik uzplaukušā Ziemassvētku tirdziņa mājiņām bruģī iemūrēta liela, apaļa plāksne ar uzrakstu latviski un angliski: „UNESCO. Rīgas vēsturiskais centrs ir iekļauts Pasaules kultūras un dabas mantojuma sarakstā. Tas liecina par šīs vietas ārkārtējo un universālo kultūras vērtību, kuras aizsardzība nepieciešama visas cilvēces labā.”

Rīgas vēsturiskais centrs UNESCO pasaules mantojuma sarakstā atrodas kopā ar apmēram tūkstoti citu unikālu dabas vai cilvēka roku veidotu vietu 167 valstīs.

Galīgas muļķības vairs netiek pieļautas

Arhitekts un Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas eksperts Pēteris Blūms izceļ trīs vērtības, kuru dēļ šai sarakstā ir arī Rīgas vēsturiskais centrs: tā ir jūgendstila arhitektūra, Vecrīga un koka apbūve.

„Tieši šī trijotne kopā veido to neparastumu. (..) Par jūgendstilu ir daudz runāts, un Rīgā pārsteidz tā daudzums it kā nelielā teritorijā, daudzveidība un kvalitāte. (..) Un pavisam neparasta lieta Eiropai, kā tāds izņēmums visā tajā komplektā ienāk koka apbūve, kas padara šo vidi nevis apbūvētu ar 5-6 stāvu mājām, bet tur ir tas ainaviskums un gleznieciskums, kas šādai līdzenumu pilsētai ir ārkārtīgi svarīgs. Jo tas iedod telpiskumu, gaismēnu spēli,” stāsta Blūms.

UNESCO pasaules mantojuma sarakstā iekļauti arī Viļņas un Tallinas vēsturiskie centri, bet Rīgas ir vislielākais – gandrīz 440 hektāri jeb 1,4% no Rīgas platības.

Iekļaušana šai sarakstā uzlika arī atbildību saglabāt šo mantojumu. Juridiskais ietvars gan sekoja tikai pēc vairākiem gadiem. 2003.gadā tika pieņemts Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likums, bet 2006.gadā sekoja Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas teritorijas plānojums. To ikdienā uzrauga Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padome.

„Man ir zināma drošība par to, ka tādas galīgas muļķības vairs netiek pieļautas. Jo tas, kas bija pirms 2006.gada ar visiem Saules akmeņiem, „stokmaņiem” un vēl daudzām citām lietām, nu tā gluži vairs nenotiek,” saka Blūms.

Siets arhitektiem un ēku īpašniekiem

„Ir vēsturiskais centrs, un tam apkārt ir aizsardzības zona. Tam visam kopā ir speciāls attīstības plānošanas dokuments,” klāsta Aigars Kušķis, kurš vada Vēsturiskā centra plānošanas nodaļu Rīgas domes Pilsētas attīstības departamentā.

„Ļoti bieži jau cilvēki domā, ka tā ir tikai Vecrīga, bet tā ir tikai viena neliela daļa. Rīgas vēsturiskais centrs ir viens no lielākajiem objektiem šai UNESCO pasaules mantojuma sarakstā,” atgādina Kušķis.

Viņš skaidro, ka ikdienā UNESCO pasaules mantojuma statuss Rīgas vēsturiskajam centram uzliek daudz detalizētākus plānošanas noteikumus. Kad tiek skatītas jaunas būvniecības ieceres, viņa nodaļas ekspertus pieaicina pie lemšanas gan Rīgas būvvaldē, gan Vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padomē, kurā darbojas 10 institūciju pārstāvji.

„Ja padome neatbalsta projekta virzību, tas tiek nobremzēts un vai nu ir jāpārstrādā, vai būtiski jāuzlabo. Tas ir nozīmīgs siets, kāda bieži vien nav citās pilsētās,” uzsver Kušķis.

Lai jaunās ēkas un esošo ēku pārveidojumi pēc iespējas labāk iekļautos Rīgas vēsturiskā centra ainavā, ir virkne ierobežojumu, kas arhitektiem un ēku īpašniekiem jāievēro, min Aigars Kušķis.

„Piemēram, maksimālais ēku jebkuras daļas augstums vēsturiskajā centrā [izņemot baznīcu torņus] ir 24 metri. Tam ir vēsturisks pamatojums, jo tā veidojās Rīga savā normālajā attīstības gaitā pirms Otrā pasaules kara,” norāda Kušķis.

Jāsaglabā arī emocionāla vide

Iekļaušana UNESCO pasaules mantojuma sarakstā likusi Rīgai un Latvijai kopumā definēt savas vērtības, saka Dagnija Baltiņa, UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas pārstāve Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padomē.

Viņa atzīst – diez vai toreiz atbildīgās institūcijas līdz galam apzinājās, cik lielu darbu šis statuss pēc tam nozīmēs.

„Šis saraksts uzliek pienākumu saglabāt esošās vērtības un tās sargāt. Uzliek pienākumu pret tām izturēties iejūtīgi un nodrošināt pēc iespējas plašu arī vides atmosfēras saglabāšanu,” saka Baltiņa.

“Lai ne tikai vizuāli nebūtu neveiksmīgu mūsdienu arhitektūras piemēru, bet arī tīri sajūtu ziņā – lai cilvēki arvien turpinātu dzīvot šajās mājās, lai tur nebūtu tikai lielveikali un biroji. Lai cilvēki Vecrīgā arvien vēl klīstu pa ieliņām tāpat vien, ne tikai, steidzoties uz darbu. Mums ir pienākums saglabāt ne tikai fizisko, bet arī emocionālo vidi,” skaidro Baltiņa.

Rīgas vēsturiskā centra iekļaušanai UNESCO pasaules mantojuma sarakstā 1997.gadā jāpiemin arī diplomātes Ainas Nagobads-Ābolas nopelni, kura toreiz bija Latvijas pārstāve UNESCO un mudināja šo jautājumu neatlikt.

Otrs Latvijā esošs objekts, kas šim sarakstam pievienojās 2005.gadā, ir Strūves ģeodēziskais loks.

1 komentārs
Kremilek Rukis
Ak, Blūmam "Saules akmens" un stacijas apbūve nepatīk? Toties Triangula bastions un TC Centrs piebūve - gluži labi? Mans personīgais viedoklis ir: Saules akmens ir ļoti izdevusies ēka, kas labi iederas savā vietā.
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Dizains un arhitektūra
Kultūra
Jaunākie
Populārākie
Interesanti