Kā varēja nesacūkot Tabakas fabriku

Raidījuma "Adreses" jaunajā sērijā pētām mūslaiku arhitektūrā pierastu un sāpīgu parādību – projektēšanu un būvēšanu “mazbudžeta” apstākļos. Arī viena no apskatāmajām adresēm pēdējā laikā raisījusi daudz sāpīgu un asu diskusiju – tā ir Jaunā Rīgas teātra vajadzībām pārbūvētā agrākā Tabakas fabrika. Salīdzinājumam pretstatā – cita pārbūvēta ražošanas ēka, Liepājas viesnīca "Fontaine Royal". Teikšu uzreiz – piemērs, kā varēja rīkoties arī Tabakas fabrikas pārbūvētāji, lai neiznīcinātu tās veco laiku industriālo auru.

Kardināla vecu ēku funkcijas maiņa arhitektūrā ir pierasta lieta. Īpaši daudz tiek pārbūvētas agrākās industriālās celtnes, kas vairs nav piemērotas mūsdienu ražošanas vajadzībām. Vecas rūpnīcas un noliktavas pārtop par ekskluzīviem dzīvokļiem, restorāniem, mākslas galerijām un koncertzālēm – arhitektiem šādi projekti nav viegls izaicinājums, taču rezultāts, pateicoties veco ēku īpašajai aurai, visbiežāk ir unikāls un elpu aizraujošs.

Arī Tabakas fabrikas pārbūves procesā bieži dzirdēja iesaistīto arhitektu un būvnieku argumentus, ka ielikt teātra funkciju vecajās ražošanas telpās esot teju neiespējamā misija. Papildus tam projektu vajāja nemitīgi strīdi par nepietiekamo budžetu, nereālajiem termiņiem un arhitektu un būvnieku nekompetenci. Šoruden teātris beidzot ir ievācies atjaunotajā ēkā. Tās jaunais veidols ne vienam vien skatītājam sagādā lielāku emocionālo satricinājumu, nekā vakara izrāde...

Ēka vairs neatgādina ne fabriku, ne teātri. Eiroremonta poliklīnika, siltināts bērnudārzs, VID filiāle – tie vēl ir pieklājīgākie dzirdētie epiteti.

Gaitenis

Pārbūves jezgā sakrita vissliktākā iespējamā kombinācija – maz laika, maz naudas un maz prāta. Teātrim te bija jābūt jau 2014. gadā, bet tikai 2016. gadā sākās būvdarbi. Vienu būvnieku atlaida, steigā meklēja citu, darbu uzteica gan arhitekte, gan pasūtītāja, Valsts nekustamo īpašumu (VNĪ), šefs... Haoss.

Taupot naudu, VNĪ no projekta svītroja daudz elementu, kas vēl kaut cik noturētu ēkas arhitektonisko kvalitāti – fasādes stiklojumu un metāla paneļu apdari, stikla verandu pie ieejas, atsevišķu veco iekštelpu interjeru atjaunošanu u.c.

Tāpat izvēlējās lētāko fasādes siltināšanas metodi, kas vēsturi nerespektē nemaz. Jaunie logi? Arī lētākie, plastmasas. Būvdarbu kvalitāte? Pat neapbruņotai acij – uzkrītoši tizla. Kamerzālē nav iespējams uzvest lugas – to neļauj pārāk platās vecās kolonnas. Tad kāpēc tā vispār bija jāprojektē? Netrūkst arī citu telpu, kur nauda iegāzta, bet pielietojuma nav. Ja jau naudas bija par maz, varbūt daļu varēja pagaidām neaiztikt?

Foajē

Maldīgs ir uzskats, ka šī ir pagaidu būve. Pagaidu tā ir tikai Jaunajam Rīgas teātrim, bet ne Latvijas kultūrai. Pēc teātra uz šo ēku plānots pārcelt mūsu radošās nākotnes šūpuli – Latvijas Kultūras akadēmiju.

Projekta zemā kvalitāte ir likumsakarīgs rezultāts zemākās cenas iepirkumam. Iedomājieties, arhitektiem konkursā neprasīja nevienu skici, tikai tāmes! Uzvarēja nepazīstama firma SIA "Belss", kam arhitektūra ir tikai viens no papildbiznesiem, un lielākā pieredze – sakaru un kanalizācijas projektos.

Griesti

Kaut arī ēka nav arhitektūras piemineklis, pieminekļu inspekcijas šefs ir šokā un sola rīkot profesionāļu diskusiju – kā publiskā vara pieļāvusi tik brutālas kvalitātes projektu. Visā šai cirkā nav bijis neviena, kas redzētu lielo bildi un sajustu, ka briest mēsli. VNĪ to nespēj, Kultūras ministrija deleģē teātri, teātris redz tikai īstermiņu, arhitekti un celtnieki vaino mazo budžetu... Uz šo ēku būtu jāved studenti mācīt, kā nedrīkst strādāt. Diemžēl Kultūras akadēmijas studentiem strādāt būs jāmācās tepat vien.

Kā otru adresi pretī šai nozīmīgajai Latvijas kultūras būvei liekam tīru biznesa projektu – lielu viesnīcu Liepājā "Fontaine Royal".

Pirms deviņiem gadiem to ierīkoja ekscentriskais Liepājas dānis Luijs Fonteins (īstajā vārdā Stīns Lorenss) ar sievu Ivonnu Kalitu. Un nupat pārdeva holdinga UPB mantiniekam Mārim Moram. Par diviem miljoniem eiro. Agrākā padomju laiku ostas darbnīcu ēka ir līdzīga Rīgas Tabakas fabrikai. Abas industriālas, laika gaitā nemitīgi pārbūvētas, arī kvadratūra līdzīga un abās investēti prāvi līdzekļi – Rīgā pieci miljoni, šeit – ap diviem. Un tomēr abas ir tapinātas pa lēto.

"Fontaine Royal" ir slavena ar savu uzkrītoši krāšņo, pompozi zeltīto interjeru, kas sadzīvo ar lētiem plastikāta logiem, nekrāsotiem vecajiem dzelzsbetona paneļu griestiem un šķībajām padomju laika dēļu grīdām. Zeltītās pseidobaroka mēbeles pirktas Ēģiptē, un cenas tur bijušas nesalīdzināmi zemākas kā Eiropā. Arī spāņu flīzes un ķīniešu restorāna mēbeles – pa lēto.

Interjeros aiz uzpūstā butaforiskā šika patiesībā smīn veselīga pašironija par ekonomiskās viesnīcas pieticīgo servisa līmeni.

Lētums nevis kā mazvērtības komplekss, bet kā lepna poza!  

Viesnīcas arhitektūra drīzāk atgādina uzvedumu, butaforiskas teātra dekorācijas. Kāpēc tādiem pašiem scenogrāfiskiem paņēmieniem nevarēja uzburt teātra arhitektūru fabrikā? Kāpēc hotelis var tēlot traku teātri, bet teātrim jātēlo lēts ceļmalas hotelis? Nopietnie Tabakas fabrikas pārbūvētāji naudas trūkumu centušies nomaskēt un pārcentušies tiktāl, ka nomaskējuši pašu fabriku.

Turpretī "Fontaine Royal" trakulīgie īpašnieki bijuši pārsteidzoši apdomīgi un trūkumu asprātīgi izspēlējuši kā šīs vietas lielāko trumpi.

Visi Tabakas fabrikas pārbūvē iesaistītie gaudās par mazo budžetu. Es uzskatu tieši otrādi – naudas tur bijis nevis par maz, bet par daudz. Ja būtu mazāk, tas šos speciālistus, lai cik neradošus, spiestu koncentrēties tikai uz pašu svarīgāko, un neļautu sacūkot to, ko varēja nesacūkot.  

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Dizains un arhitektūra
Kultūra
Jaunākie
Populārākie
Interesanti