Salnavā draudzīga dižošanās ar krāšņajām Lieldienu olām

Kristieši visā pasaulē atzīmē Kluso sestdienu, taču Lieldienās reizē atzīmē gan reliģiskās, gan arī pagāniskās svētku tradīcijās.  Un olu krāsošana ir viena no tām. Agrāk dižākās Lieldienu olu kaujas notika svētdienas rītā uzreiz pēc dievkalpojuma. Šī draudzīgā sacensība un dižošanās Salnavā saglabājusies arī mūsdienās.

Ola, iemiesojot auglības un saules nozīmi, ir viens no galvenajiem Lieldienu simboliem. To rotāšana un krāsošana ir neatņemama svētku tradīcija. Kārsavas novada Salnavas pagasta saimnieces iepazīstina ar olu krāsošanas metodēm savā pusē.

“Jāņem oliņa, jāņem lielā čaumala. Jāmēģina šī oliņa ietīt čaumalā, aplikt no visām pusītēm. Es parasti nemitrinu, lieku sausās čaumalās. Tad ņemam parasto diegu un notinam,”  stāsta biedrības “Kūzuls” pārstāve Indra Punane.

“Gaiši zilās sanāk no karkadē tējas. Dzeltenās ir no kumelīšu tējas. Tagad mēs pamēģināsim, lai tās sanāk marmora. Mēs arī tradicionāli izmantojam sīpolu čaumalas. Tas ir tāds bērnu darbs. Liekam uz marlītes. Ja liekas, ka ir pamaz, mēs pieliekam daudz. Aptinam stūrīšus un stingri sasienam,” pamāca biedrības “Kūzuls” pārstāve Ilona Čoiča.

Tā kā Lieldienu olu krāsošanā galvenokārt izmanto sīpolu mizas, tās pamazām tiek krātas jau no gada sākuma. Tomēr ir arī daudz citu dabīgu krāsvielu, no kurām iegūst neparastus toņus, piemēram, melleņu ievārījums vai var pielietot pat dekupāžas metodi, līmes vietā izmantojot klīsteri.

“Vienkārši izvārām oliņu. Un tad maziem pirkstiņiem vai lieliem pirkstiņiem dodam darbu- skaisti izgriezt to, ko mēs uz tās oliņas gribam redzēt. Mēs vienkārši to nosmērējam, lai pielīp. Reizē tas ir kā skaistums un pluss stiprums. To var no visām pusītēm, un tad mēs to liekam, lai tā vienkārši nožūst,” atklāj Ilona Čoiča. 

Kad olas ir apžuvušas, to iztīšana un raibā krāsojuma ieraudzīšana ir viens no gaidītākajiem mirkļiem. “Paskatieties, kādas skaistas olas. Neuzzīmēs neviens. Liekas, ka dzintara krāsa un latviskais brūnais un dzeltenais,” priecājas Indra Punane.

Kā atminas biedrības “Kūzūls” pārstāves, lielākās Lieldienu olu kaujas notika svētdienas rītā jau pie baznīcas. Un vīri bija izdomājuši dažādas metodes un viltības, lai Lieldienu olas padarītu stiprākas.

“Jāskatās, kura ola būtu mazāka ar spicāku galiņu. Tā ir stiprākā. Vēl vectēvs tā paklaudzināja. Viņam tur bija sava skaņa. Ka skan stipri, tad tā ola ir stipra,” atminas biedrības “Kūzuls” pārstāve Anna Danča.

“Ja sanāk, ka viena ola ir gaišāka, otra tumšāka. Tad tumšākā ola nebūs tik stipra, kā tā gaišākā,” zina stāstīt Ilona Čoiča.

Iesaki šo rakstu
Saistītie raksti
0 komentāri
Pievienot komentāru
Jaunākie
Populārākie
Interesanti