Lai ar miltu krājumu iztiktu līdz jaunajai ražai, tīru maizi ēda samērā maz, pārsvarā svētkos un svētdienās. „Senatnē bija dažādi piejaukumi un tā saucamā pelavu maize. Stāstos par iešanu strādāt uz muižu – maize izcepta, bet tā bija tik pelavaina, ka neturējās kopā, sadalījās gabaliņos un to pagrāba ar sauju un ēda no kulītes, piedzerot ūdeni,” stāsta Indra Čekstere.
Sanita Stinkule piebilst, ka bija arī sūnu un paparžu piejaukums. „Tagad mums tas šķiet interesanti, bet tolaik diezgan grūti, jo tas nozīmē, ka ir bada, neražas gads un cilvēkiem ir jādomā, kādas piedevas pielikt klāt, lai iztiktu līdz jaunai ražai,” saka etnogrāfe.
Viņa stāsta, ka papardes lielos daudzumos vāca, kaltēja, tad sasmalcināja un lika klāt rudzu miltiem. Arī pelavas kaltēja un samala miltos. Arī jauno priežu mizu plēsa nost un iekšējo kārtu sakaltētu un samaltu sajauca ar miltiem.
„Mežos reizēm ir ozoli nocirsti, celmi palikuši un vidus sācis jau pūt. Tos ņēma ārā, kaltēja, arī samala miltos un lika maizei klāt.”
„Teica, ka paparžu maize ir tāda rūgta, bet sūnu maize jau bija mīkstāka un garšīgāka,” stāsta etnogrāfe.
Vēlāk, parādoties kartupeļiem, arī tos piejauca maizei. Šāda maize sākumā esot mīkstāka, bet pēc tam ātrāk sakalst un nav vairs tik garšīga, kā rudzu maize.