Pirmā tikšanās notika Liepas pagasta „Krūmiņos”, mājās, kuras te dēvē arī par maizes māju, jo te ne vien ilgus gadus jau maizi cep, bet ar tās tapšanas ceļu iepazīstina arī skolēnus un ikvienu interesentu.
Bet šīs reizes apmeklētājiem, kuriem arī pašiem nav sveša maizes cepšana, jau vairāk interesē gūt ko sev noderīgu.
“Kukulīti vienmēr es ātri griežu otrādi, jo maize žūst, rupjmaize vispār ātri žūst…” atklāja maizes cepēja Aina Tarasova.
„Krūmiņu” saimniece neslēpa, ka līdz šodienas prasmēm bija garš ceļš, tikai darot izprasts, kā izcept īsti gardu maizi.
“Tad, kad bija paši pirmsākumi, paldies, ka mums bija lopiņi, jo pirmo laiku tie lopi ēda tikai mūsu cepto rupjmaizi.. Jo tas ir atkarīgs no dažādiem apstākļiem, gan no malkas, gan no krāsns, arī no abriņas ieskābuma,” stāstīja saimniece.
To, ka, tikai katrs pats darot, var atrast savu ceļu, atzina arī saimnieks Dainis Tarasovs, kura pārziņā ir maizes krāsns.
“Šeit nav iespējama nekāda instrumentālā mērīšana vai tehnoloģijas, šeit ir tikai uz sajūtu, to, ko jūt un redz,” skaidroja Dainis Tarasovs.
Pie katra maizes cepēja jau ir iespēja iegūt kādu jaunu atziņu, tā Drabešu Amatu mājās bija meistarklase maizes mīcīšanā, kas prasa gan spēku, gan zināšanas, līdz tā gatava.
“Viņa tā kā tāda gaiša paliek, un kā senāk teica, tad, kad maize sāk bezdēt, tad viņa ir gatava, jo viņai tādi kā pukšķi, bet man ir tā citreiz - es mīcu, mīcu un vairs nevaru, tad es aizveru acis, saplikšķinu uzberu miltus un ceru, ka viss būs labi,” stāstīja Drabešu Amatu mājas vadītāja Inese Roze.
Pieaugot interesei par maizes cepšanu, daudzviet lauku mājās atkal top maizes krāsnis, bet Drabešos tā tapusi, izmantojot pavisam senu pieredzi.
“Viņa ir taisīta pēc tādiem paraugiem, kā pirms tūkstoš gadiem mūsu senči cepa maizi, Āraišu ezerpilī šādas krāsnis bija katrā mājiņā iekšā,” stāstīja latvisko amatu meistars Andris Roze.
Katrā no viesošanās reizēm jau var iepazīt kaut ko jaunu un, kā secina projekta dalībnieki, izrādās, katrā mājā, kur cep maizi, ir arī interesanti un stipri dzīves stāsti.
Tāpēc sākotnējā iecere tikai apkopot Cēsu apkaimes maizes cepšanas receptes elektroniskā brošūrā nu jau kļuvusi plašāka.
“Mums no tādas maizes cepšanas tas viss jau ir kļuvis par tādu dalīšanos dzīves pieredzē, dzīves stāstā, savā dzimtu vēsturē,” atzina biedrības „Kultūra aTver” vadītāja Laimdota Eliasa.
Līdz ar to iecerēto maizes recepšu vietā taps elektroniskā brošūrā apkopoti maizes un to cepēju stāsti.
