Maizi šobrīd cep ne tikai laucinieki, bet arī pilsētnieki, kas šim nolūkam izmanto modernās, elektriskās cepeškrāsnis vai savās lauku mājās atjaunotās arī senās maizes krāsnis. Protams, arī receptes un garšas mājās ceptai maizei ir dažādas.
Etnogrāfe Indra Čekstere, kura pētījusi Latvijas maizes cepšanas tradīcijas, iepazīstina ar Maizes dienā dažādu cepēju šurp vestajiem kukulīšiem, tostarp arī Lēdurgā ceptie, ar pildījumu. “Tādu pildījumu cepa pa visu Latviju: bija tā ar gaļiņu un sīpoliem, bija piejūrā ar zivīti un gaļiņu, bija arī rudenī, kad āboli, tad viņu apcukuroja un cepa, un tad viņu sauca par pīli vai zivju kukuli, kā kurā pusē,” pauž Čekstere.
Ance Bumble, kura ir šīs maizes cepēja, stāsta, ka, lai arī pircēji prasa pamatā tradicionālo maizi, tomēr arī tās garšas un receptes mainās.
“Tas ir kā kurā vietā: Brīvdabas muzejā - tur grib to tradicionālāko maizi. Ja ir tirdziņi, tad grib pēc iespējas lielāku dažādību, tur sēkliņas, rozīnes vai vēl kaut kas klāt,” saka Bumble.
Ancei Bumblei maizes cepšana ir arī maizes darbs, jo nedēļas nogalēs to viņa cep Brīvdabas muzejā.
Taču lielākoties maizes cepējiem, kuri atbraukuši uz Maizes svētkiem, tas nav ikdienas darbs.
“Man mamma cep maizīti laukos, un es reizēm kaut ko palīdzu. Pamācos un es ceru, ka es pārņemšu un iemācīšos kārtīgi cept maizīti,” saka kāda cepēja. Viņu papildina cita: “Man vienkārši tā ir dzīves nepieciešamība. Pats sākums ir 1990. gados, tad, kad nebija tās rocības, tad es sāku mājās cept maizi. Tad vienu brīdi pārtraucu, jo visādas maizes bija nopērkamas. Bet tagad jau atkal kādu laiku esmu atgriezusies un cepu maizīti uz kāzām, kā saka, savējiem.”
Līdzīgs stāsts ir vēl vienai cepējai. “Mana mamma cepa, vecāmamma cepa, un es cepu visu mūžu jau tagad garu garo. Es domāju, kamēr būs rudzi un latvieši, tikmēr maize būs,” viņa pauž pārliecību.
Čekstere stāsta, ka nu jau maize top ne tikai laukos, tās cepšana pašiem mājās kļūstot arvien populārāka.
“Ar Latvijas simtgadi visi cilvēki meklē savas saknes un to, kas mums devis stiprumu. Dabiski arī maize piederas pie mūsu dienišķās dzīves un mūsu ikdienas, un it īpaši rudzu maizīte. Ir, kas cep tādu saldskābmaizīti cepeškrāsnīs, jo lielās maizes krāsnis maz mājās ir saglabājušās. Tās jau vienā brīdī izplēsa. Tad arī graudus nevarēja nopirkt, bet tagad atkal ir tendence - kam vien ir lauku mājas, tas arī cenšas krāsni atjaunot un arī maizīti cept tajā krāsnī, tas ir pilnīgi kā tāds goda jautājums,” norāda Čekstere.
“To var redzēt. Nesen bija muzejā Maizes diena, un es pat nevaru saskaitīt, cik cilvēkiem es iedevu ieraugu. Ir, ka gribas pamēģināt spēkus.
Man šķiet, ka tā ir arī modes lieta,” saka Čekstere.
Katram ceļš līdz pašu ceptai maizei ir bijis citāds. Vieni stāsta, ka mieru nav devusi lauku mājās esošā maizes krāsns un gribējies to iemēģināt, bet Cēsu ģimenes ārste Gunta Kaugare pirmoreiz maizi cepusi, kā viņa pati saka, patriotisma svētkiem – 11. novembrim, un izdevies. “Tā ir ļoti emocionāla lieta. Es esmu arī veselīga dzīves veida un veselīga uztura piekritēja, un reizēm ir tā, maizi uzskatīja, ka tas nav veselīgs produkts, un arvien vairāk sāku to dzirdēt, un tad es sapratu, ka ir jāpierāda, ka maize ir veselīgs produkts, tas satur vitamīnus, tas satur minerālvielas,” norāda Kaugare.
Bet tikai viens „bet” - vai šodien, redzot, kā pilnīgi bez nezālēm, lekni zaļo mūsu labības lauki, varam būt droši, ka ēdam tik tiešām veselīgu maizi? “Tur man atkal ir sava teorija! Apbraukājam laukus, redzam, kur daudz nezāļu, kur aug labība, noskatāmies rudzu laukus, kontaktējamies ar cilvēkiem un atrodam, kur viņi [miltus] gatavo, pēc tam tirdziņos ar viņiem satiekamies!” saka Kaugare. “Īsto maizes cepēju trumpis ir pašu audzētie rudzi, vai viņiem audzē rudzus cilvēki, kas neizmanto ķīmiju. Tad tā ir dārga un vērtīga maize. Cilvēki meklē miltus, kam nav ķīmijas, jo, ziniet, tā ķīmija ir briesmīga patiesībā,” viņa norāda.
Maizes cepēji arī vērtē, ka veselīga maize tad arī ir viens no iemesliem, kāpēc sākta tās cepšana pašiem mājās. To novērtē arī pircēji dažādos tirdziņos.
