Zoodārzā pavasaris priecē ar mazuļiem - žako, damanu, poniju

Arī daudzviet citur valda priecīga kņada - pirms pāris dienām melnu kumelēnu sagaidījusi baltā poniju ķēvīte Prelūdija, lemuru un Galapagu bruņrupuču ekspozīcijā mazulis kaķu lemuriem…

Mazuļu svētki jaunajā Terārija ekspozīcijā

Jaunā Terārija ēkas ekspozīcija pozitīvas atsauksmes guvusi ne tikai no apmeklētājiem, bet no arī to iemītniekiem. Par to, ka mītnes ir ļoti piemērotas, liecina demogrāfiskais sprādziens. Vispirms pagājušā gada nogalē pasaulē nāca ziloņa radinieku klinšu damanu mazulis. Ja vecāki neiesaistās rotaļas, tad damanu meitene rotaļājas viena pati, itin veikli skraidelējot pa zariem un vingrojot.

Šīs sugas dzīvnieki ir ierakstīti starptautiskajā ciltsgrāmatā, tādēļ prieks par veselīgo damanbērnu un zoodārza kolēģu profesionalitāti ir divtik liels.

Nedaudz vēlāk olas izdēja Pasaules Sarkanajā grāmatā (EN kategorija – apdraudēts) ierakstīto sarkanastes žako ģimenes. Viens pāris ērti iekārtojās koku dobumos, savukārt otra ģimene nolēma ligzdot neierastā vietā - uz zemes. Un veiksmīgi! Pēc apmēram mēnesi ilgas perēšanas no olas ir izšķīlies mazulis – balts un pūkains ērms. Māte vēl joprojām silda savu cāli, jo dzīves sākumā tam ir visai grūti noturēt stabilu ķermeņa temperatūru. Toties apmeklētājiem ir unikāla iespēja vērot citkārt dobuma dzīlēs slēptā mazuļa attīstību un attiecības ar vecākiem.

Pirms mēneša (12. februārī) surikatu saimē sākās liels satraukums, jo ģimenē radās papildinājums – divi burvīgi mazuļi. Sākumā par pēcnācēju eksistenci varēja nojaust tikai pēc saimes uztrauktās uzvedības un smalkiem pīkstieniem, kas nāca no alas. Taču tagad jau vairāk nekā nedēļu mazie surikatēni aktīvi iepazīst mītnes plašumus un iekārtojumu. Lai arī mazuļi nav tik veikli kā pieaugušie, tomēr labprāt spēlējas, kāpelē pa siekstām, mēģina rakņāties smiltīs vai nočiept kādu gardu  kumosu no pieaugušo galda, kā arī cenšas izslieties uz pakaļkājām un tēlot sargus. Mazuļi dzimst tikai bara vadonei, savukārt pēcnācēju aprūpē aktīvi iesaistās visa saime.

 

Lemuriņš vēl slēpjas pie mātes

Lemuru un Galapagu bruņrupuču ekspozīcijā kopš 2. februāra vienai mātītei redzamas divas melnbalti strīpainas astes. Tas tāpēc, ka viņai pie vēdera vilnas pieķēries mazulis. Māte gan nav ziņojusi, kāds ir bērna dzimums, tādēļ pagaidām tas nav zināms. Šobrīd mazulis jau ir krietni paaudzies un labi saskatāms. Vislabāk to var aplūkot ģimenes pusdienlaikā plkst. 13.00,

kad saimei tiek pasniegts banāns. Mazulis no šāda cienasta pagaidām vēl atsakās, jo tam pietiek ar mātes pienu.

Savukārt visjaunākais mazulis ir 3. martā dzimusī ponijmeitene Kapteine. Ja aplokā blakus kamieļiem redzams balts ponijs, kuram blakus skraida gandrīz melns kumelēns, tad skaidrs, ka tā ir māte Prelūdija ar savu nesen dzimušo pēcnācēju. Mātei Prelūdijai un ogļmelnajam tēvam Krikumam šis nav pirmais kopīgais mazulis. Iepriekšējais kumeļš gadu gaitā kļuvis gaišs un pēc vairākiem gadiem kļūs pilnīgi balts kā māte. Turpretī šī gada ponijmeitenei Kapteinei apmatojums ir savādākos krāsu toņos un tādēļ, jo interesanti būs vērot, kāds dzīvnieks izskatīties pieaudzis.

 

Spelgonis nonācis Varšavā

Februāra beigās Latviju pāršalca vēsts, ka Iecavas pusē milzīgā aukstumā pa laukiem ļepatojot nevis zaķis, bet gan ķengurs… Video kadros nepārprotami varēja atpazīt rudpelēko valabiju. Apzinoties, ka, visticamāk, dzīvnieks aizies bojā, jo noķert pļavā un mežā ķenguru ir nereāli, nācās skumji nopūsties. Tomēr liktenis lēma citādāk: nosalušo dzīvnieku nākamajā rītā atrada ābeļdārzā, cieši piespiedušos pie koka, un vietējiem saimniekiem izdevās viņu sagūstīt. Tālāk valabija ceļš veda uz Rīgas Zooloģiskā dārza karantīnu. Par laimi dzīvnieks nebija apsaldējies un novājējis, jo acīmredzot tikai nesen bija paņēmis brīvsoli. Siltumā atžirdzis, dzīvnieks aizdomīgi raudzījās uz visiem cilvēkiem, taču pasniegto barību notiesāja ar gardu muti. Tā kā Rīgas Zoodārzā jau mīt trīs ķenguru sugas (Ķenguru mājā - rudais ķengurs un purva valabijs, Tropu mājā – tvērējastes žurkķengurs; vēl kādu citu sugu tuvākajā laikā nav plānots turēt) un saimnieks pa šo laiku nepieteicās (dzīvniekam nebija arī čipa, saimniekus atrast nevarēja), tika pieņemts lēmums rudpelēko valabiju tēviņu piedāvāt kādam zooloģiskajam dārzam. Pa to laiku daži aktīvi ķengura liktenī ieinteresēti Iecavas puses iedzīvotāji ieteica dzīvnieku nodēvēt par Spelgoni, jo tam liktenīgu sakritību dēļ izdevās pārciest bargo ziemas salu. Par Spelgoni lielu interesi izrādīja Varšavas zoodārzs Polijā. Tur nesen uz labākiem medību laukiem bija devies vietējais rudpelēko valabiju tēviņš, tādēļ ļoti noderīgs būtu jauns sugas turpinātājs.

Sestdienas, 10. martā, agrā rītā Spelgonis devās ceļā (šoreiz siltā automašīnā nevis kājām) un vakarā jau nonāca galamērķī Varšavas zoodārzā. Tomēr ar vietējām ķengurdāmām viņam vēl nav izdevies tikties, jo kāds laiks jāpavada karantīnas apstākļos.