Sākotnēji var šķist, ka Svalbāra ir vieta, kur vispār nav dzīvības, ir tikai ledus, sniegs, kalni, aukstu ūdeņu apskaloti fjordi, un, esot tur ziemā, patiešām var rasties tāda itin jocīga sajūta, ka viss ir nekustīgs. Taču patiesībā tā nav. Ziema ir šķietami rāms periods, bet īsā vasara ir tas laiks, kad Svalbārā kūsā dzīvība, jo īsajā periodā dzīvniekiem jāpaspēj laist pasaulē mazuļus, uzņemt barības vielas, jo ziemā to vienkārši nav. Svalbāra ir ļoti īpaša vide īpašiem dzīvniekiem, jo ir jāattīsta unikālas izdzīvošanas prasmes, lai spētu pārciest Svalbāras ziemas.
Ekspedīcija Svalbārā
Mads Foršammers: Ja salīdzina ar tropiskajām ekosistēmām, tad, protams, arktiskā ekosistēma ir ļoti vienkārša, taču tieši tāpēc tā ir interesanta pētniekiem. Ja tu esi biologs, kuru interesē klimata pārmaiņu ietekme uz dabu, piemēram, ziemeļbriežiem un to barības avotiem, tad Arktika var šķist relatīvi vienkārša vide, kur to apgūt. Vienlaikus brīdī, kad sāc pētīt šos jautājumus, izrādās, ka
arktiskā ekosistēma ir daudz sarežģītāka, nekā var šķist sākotnēji. Jāatzīst gan, ka jūras ekosistēma ir vēl sarežģītāka par sauszemes ekosistēmu, jo šeit, Svalbārā, sauszeme ir izolēta no pārējās pasaules.
Tie paši ziemeļbrieži – tie šeit ir unikāli, raksturīgi tieši Svalbāras arhipelāgam. Rodas jautājums, kā tie nokļuvuši uz šīs salas. Daži pētījumi rāda, ka tie nāk no Grenlandes, taču DNS pētījumi norāda uz saknēm Krievijā. Svalbāras ziemeļbrieži ir mazāki augumā, ar īsākām kājām. Savulaik šeit bija arī muskusvērši, taču tie šeit vairs nav sastopami, visticamāk, zaudēja konkurencē par pārtiku ar ziemeļbriežiem. Parasti ziemeļbrieži ir izvēlīgi ēdāji, tie atrod labākās ganību vietas, turpretim muskusvērši ir kārtīgi zālēdāji, kas sāk ganīties no vienas vietas un turpina, līdz viss noēsts, taču šeit, Svalbārā, veģetācijas zemās kvalitātes dēļ ziemeļbriežiem ir jāēd viss, kas ir pieejams.
Sandra Kropa: Kā klimata pārmaiņas ietekmē ziemeļbriežu barošanos? Kad viesojāmies Zviedrijas ziemeļos, ziemeļbriežu audzētāji sūdzējās, ka klimata pārmaiņu dēļ sniega sega mazinās, turpretim augsnes virskārtu sedz ledus, kas traucē dzīvniekiem baroties. Vai arī šeit tas notiek?
- Jā, un tā notiek aizvien biežāk, un tam vairāku gadu garumā ir negatīva ietekme uz ziemeļbriežu populāciju. Jo vairāk ledus segas uz augsnes, jo biežāka ir šo dzīvnieku nāve no bada. Par laimi, ziemeļbrieži ir mobili, viņi var pārvietoties uz vietām, kur augsnes apledojuma nav. Vienlaikus jāatceras, ka
Svalbāra ir arktiskais tuksnesis, te nekad sniega sega nav ļoti bieza, un pēdējo gadu ziemās sniegs daudzviet nokūst pavisam, kas, protams, ir ļoti labi ziemeļbriežiem.
Vēl viens bonuss – sakarā ar siltāku laiku veģetācijas periods sākas ātrāk, kas atkal runā par labu ziemeļbriežiem. Līdz ar to klimata pārmaiņu dēļ varam teikt, ka ziemas kļūst aizvien grūtākas ledus segas dēļ, bet vasaras aizvien labākas, jo tad ziemeļbriežiem ir vairāk barības jau agrākā sezonā.
- Vai, kopumā raugoties uz Svalbāras ekosistēmu, mēs varam teikt, ka bioloģiskā daudzveidība šeit samazinās?
- Nē, ja runājam par klimata pārmaiņām, būtu nepieciešams ielūkoties tūkstošiem gadu senā pagātnē, lai redzētu, kā klimats ir ietekmējis bioloģisko daudzveidību šeit, jo tas, ko redzam pēdējās desmitgadēs, neļauj mums pilnīgi skaidri pateikt, ka būtu izzudusi kāda konkrēta suga tikai klimata pārmaiņu dēļ. Tas, ko mēs manām jūras ekosistēmā, ir ziemeļu sugu virzīšanās vēl vairāk uz ziemeļiem.
Šeit esam fiksējuši arī tā dēvēto kuģu tārpu – bezmugurkaulnieku, kas dzīvo jūrā esošā kokā, piemēram, kuģu vrakos. Šāds dzīvnieks nekad nav dzīvojis Svalbārā, un arheologi, protams, nav sajūsmā par kuģu tārpa klātbūtni.
Tie sabojā liecības no senām ekspedīcijām, senākām kultūrām, kas te ir dzīvojušas, piemēram, no krievu kopienas – pomoriem. Te ir sastopamas sugas, kas radušas siltākos apstākļos un šobrīd virzās uz ziemeļiem. To vislabāk var manīt jūras ekosistēmā.
- Svalbārā vasarā ir veģetācijas aktīvā sezona, ziemeļbrieži barojas ar zāli, bet esot manāmi arī ziedoši augi. Svalbārā ir ap 200 līdz 300 dažādu augu sugu. Taču, lai tos pamanītu, jānotupstas un deguns jāpiebāž tuvu zemei, jo, protams, īsās veģetācijas sezonas dēļ, aukstuma un augsnes nabadzības dēļ šie augi ir sīciņi. Augiem ir ļoti interesantas attiecības šajā vidē ar jūras putniem, kas pavasaros un vasarās ligzdo Svalbāras klinšu krastos. Izrādās, ka jūras putnu koloniju radītie mēsli ir izcils mēslojums augsnei un tāpēc piekrastē viss zied.
- Ja apciemotu jūras putnu koloniju krastos, tad varētu redzēt fantastisku veģetāciju, kas aug, pateicoties šim putnu radītajam mēslojumam. Tas ir apbrīnojami! Un patiesībā arī unikāli.
Arī pašā salā aizvien vairāk uzturas zosis, kuras vistiešākajā mērā ietekmē augu dzīvi un izmaina to, taču piekraste ir īpaša vieta.
Tā ir vieta, kur var redzēt, kā mijiedarbojas jūras un sauszemes ekosistēmas - sauszemē nonāk barības vielas, kas iegūtas no jūras ekosistēmas.
- Tiešā mērā salas dzīvi ietekmē arī cilvēks. Gan tūristi, gan strādnieki uz salas ir atveduši invazīvās sugas, piemēram, nejaušības kārtā 20. gadsimtā uz salas tika ievestas strupastes, kas pielāgojušās dzīvei salā un šobrīd sagādā diezgan lielas galvassāpes vietējiem, jo līdz ar strupastēm salā ienākuši lenteņi, kas, kā zināms, ir potenciāli ļoti bīstami parazīti cilvēkam. Strupastes ir barība lapsām, kuras vēlāk ar lenteņiem var inficēt arī ziemeļbriežus, un tā šis parazīts veic pilnu dzīves ciklu.
- Manuprāt, ikviens tūrists, kas šeit ierodas, ciena šo salu un rūpējas par tās vidi; problēma ir tā, ka šeit neierodas viens tūrists, tie ir vairāki tūkstoši katru gadu. Mums ir desmit līdz piecpadsmit kruīza kuģi, kas ienāk Longjērbījenes ostā. Šajos kuģos tiek pārvadāti divi līdz četrarpus tūkstoši tūristu. Saprotams,
tūrisms kļūst par aizvien svarīgāku peļņas avotu iedzīvotājiem Svalbārā, taču tūrisms sāk ietekmēt salas dabu.
Ne jau tāpēc, ka cilvēki slikti uzvestos, bet gan tāpēc, ka to ir tik daudz! Jā, tūrisms ir ļoti vajadzīgs vietējai ekonomikai, bet dabas vērtības arī jāsargā, piemēram, sniega motociklu izbraucieni pa balto lāču teritorijām. Vai tas ir labi?… Vai arī pastaigas vasarā uz pomoru apmetnēm, kas parasti notiek, brienot pa sīciņo veģetāciju. Šīs ietekmes nemazināsies, tās būs manāmas desmitiem gadu ilgā periodā.
*Materiāls tapis ar Ziemeļvalstu Ministru padomes biroja Latvijā finansējuma palīdzību.
