Lai arī darbā dakteris Briņķis cenšas saglabāt mieru, viņš atzīst, ka nemaz nav tik rāmas dabas, kā klienti pieraduši redzēt viņu veterinārās klīnikas kabinetā vai operāciju zālē. Arī profesionālajā darbībā ir situācijas, kas spēj viņu izsist no līdzsvara.
Pieredzējušais veterinārārsts atzīst, ka reizēm nācies arī pārkāpt ētikas normas, pasakot, ka nav pieņemams saimnieka lēmums mājdzīvnieku iemidzināt. Vissmagāk ap sirdi ir tad, ja saimnieks nolēmis atbrīvoties no vesela, bet gados veca suņa.
Neviens veterinārārsts negrib veikt liktenīgo procedūru – dzīvnieka iemidzināšanu, īpaši tad, ja tas nav nepieciešams dzīvnieka veselības stāvokļa dēļ, bet tā vienkārši ir suņa vai kaķa īpašnieka iegriba.
Veterinārārsta specialitāti Aigars izvēlējies, jo bērnībā dažādi četrkājaini, astaini un ragaini radījumi dzīvojuši visapkārt. Mamma bijusi zootehniķe, bet tētis agronoms. Protams, skolas gados nākamais veterinārārsts iespaidojās no toreizējām bērnu grāvējfilmām “Lesija” un “Četri tankisti un suns”.
Suns Jupītis pirms astoņiem gadiem pieklīdis klīnikai līdzās esošajā patversmē un iekarojis Aigara meitas sirdi. Lai arī ģimenē ar dzīvniekiem visi prot saprasties un apieties ļoti labi, ar Jupīti tomēr apmeklējuši suņu skolu. Nav obligāti jāaudzina komisārs Reksis vai policijas suns, taču doties uz nodarbībām vismaz pāris reizes veterinārārsts iesaka ikvienam jaunam suņa saimniekam.
Kaķene Minka bija īsts mežonēns un dzīvoja netālu esošajā autokapsētā, bet pie Briņķiem reizēm nāca ieturēt maltīti, kamēr apmetās uz dzīvi pavisam.
No malas varbūt šķiet neticami, bet veterinārārstu darbā visai bieži raksturīgs pārdegšanas sindroms.
Taču to, ka veterinārārsta ikdienā gandarījuma tomēr ir vairāk nekā negatīvu emociju, apliecina tas, ka tēva pēdās nolēmis iet arī Aigara dēls Bruno un labprātīgi sācis sešus gadus ilgo un gana sarežģīto mācību ceļu uz veterinārārsta profesiju. Bet pēc grūtas darba dienas par saimnieka labo omu turpina rūpēties viņa mājas mīluļi.
