Gunda gatavojās kaķa uzņemšanai mājās
Gunda savu jauno draugu satika dzīvnieku patversmē “Ulubele”, un viņai tas bija nopietns lēmums. Pirms došanās uz patversmi pēc savas mājas jaunās iemītnieces Gunda mājaslapā izlasīja adopcijas noteikumus un izdarīja visu, kas prasīts tajos.
“Nu, es paņēmu kaķīti. Un tam pašam kaķītim vajag tur somu, gultiņu, spēļmantiņas, ēdienu, kastīti. Un es arī par to uztraucos un es to visu, protams, sagādāju, bet aizbraucot tur uz vietas, man bija gatavi dot visus kaķus, kurus es gribu. Un uzreiz likām somā iekšā. Man nevienu jautājumu neuzdeva, ne kur es dzīvoju, ne kur kaķis dzīvos.
Es biju safotografējusi bildes ar visu, ko kaķītim biju iegādājusies, biju uzfilmējusi video ar savu dzīvesvietu, lai varētu uz vietas parādīt.
Un viņi nepārliecinās par to, vai tu esi nodrošinājis tam kaķītim vai sunītim, lai viņam viss būtu,” stāsta Gunda.
Vērtē adoptētājus
Dzīvnieku patversmes “Ulubelē” vadītāja Ilze Džonsone skaidro, kāpēc nepārliecinājās, vai Gunda visu ir sagādājusi: “Jautājam cilvēkam, tīri cilvēciski. Protams, mums nav tādu resursu, lai par katru dzīvnieku mēs tagad dotos pirms adopcijas mājas vizītē. Tādu resursu mums diemžēl nav, bet tāpēc cilvēki paraksta adopcijas protokolu, kur ir ierakstīti visi noteikumi, kādi ir jāievēro.”
Lai gan nedaudz atšķirīgi, adopcijas noteikumi ir visām dzīvnieku patversmēm un tie balstās uz Ministru kabineta noteikumiem. Prasības parasti atrodamas katras patversmes mājaslapā.
Dzīvnieku patversmes “Labās mājas” vadītāja Astrīda Kārkliņa gan uzsver, ka nepietiks tikai ar to, ka viss kaķim vajadzīgais ir sagādāts: “Mēs stipri, stipri, stipri izvērtējam. Es uzskatu, ka mūsu “Labajās mājās” ir visstingrākie adopcijas kritēriji Latvijā.
Varbūt tikai viens no 15 atnācējiem vispār dabū dzīvnieku.
Ja mums šķiet, ka tur nebūs labi dzīvniekam, mēs mēģinām noskaidrot vairāk: vai dzīvokļa saimnieks, kur viņi īrē to dzīvesvietu, vispār atļauj to mājdzīvnieku turēt. Mēs vienmēr noskaidrojam par to. Bet tas ir mazākais. Pats galvenais, vai ir iekšēja [pārliecība], vai cilvēks apzinās šo atbildību, ko viņš no laba prāta izdomā sev uzlikt uz vairākiem gadiem.”
Dzīvnieku patversmju darbiniekiem ir liela pieredze darbā ar cilvēkiem. Darbinieki stāsta, ka pēc cilvēka uzvedības un attieksmes jau var noprast, vai dzīvniekam ar saimnieku paveiksies. Tiek uzdoti jautājumi, kas nav saistīti ar pašu dzīvnieku, bet paredzēti tam, lai vairāk uzzinātu par potenciālajiem saimniekiem.
Dokumenti un ziedojums
Tad, ja cilvēks ir īstais šim dzīvniekam, ir jāsakārto dokumenti un jāziedo patversmei. Katrā patversmē summa par dzīvnieka adopciju ir citāda atkarībā no tā, vai patversme ir pašvaldības biedrība vai sabiedriska organizācija.
Ogres patversmes vadītāja un veterinārārste Sabīne Baltkāja-Rihtere atklāj, ka viņu patversmē dzīvnieka adopcijas cena ir 36,15 eiro: “Ir dažādas atbildes, “O! Cik lēti.” vai “O! cik dārgi!”, “Kāpēc man vispār kaut kas būtu jāmaksā?” Dzīvnieku uzturēšana maksā – tā ir barība, tā ir dzīvnieku apkope, uzturēšana. Suņiem tagad no pirmā janvāra ir jābūt obligāti sačipotiem, un tas viss veido kaut kādas izmaksas.”
Savukārt “Labās mājas” vadītāja Astrīda Kārkliņa naudas summu uztver ne tikai kā materiālu palīdzību patversmes dzīvniekiem, bet arī kā labu jaunā saimnieka pārbaudīšanas metodi: “Ko es arī esmu mācīta visās starptautiskās darba grupās un visādās konferencēs un citās patversmēs pasaulē, ka tādā veidā mēs arī pārliecināmies par finansiālu varēšanu nākamai ģimenei uzturēt šo dzīvnieku. Ja cilvēks uzskata, ka nevar atļauties noziedot, teiksim, 40, 50 eiro, tad viņam nopietni jāizdomā, vai viņš vispār var atļauties dzīvnieku.”
Tāpat patversmes cenšas iespējami ilgāk kontrolēt, kas notiek jaunajās mājās. “Mēs sazināmies pirmo mēnesi.
Pēc dzīvnieka adopcijas mēs visiem cītīgi zvanām un rakstām un jautājam, lai mums sūta bildītes.
Izbraukāt visu Latviju, pārbaudīt, tad ir jāalgo atsevišķs cilvēks, kas ar to nodarbosies. Tādu resursu mums diemžēl nav. Un ja mēs jūtam, ka tur kaut kas nav kā vajag, mēs skatāmies, braucam un ejam pakaļ,” saka biedrības “Ķepu-Ķepā” pārstāve Gundega Bidere.
Citās Eiropas valstīs pirms dzīvnieka adopcijas ir ilgas pārrunas par to, kādu dzīvnieku saimnieks vēlas un kāpēc, arī dzīvnieks ar jauno saimnieku vairākkārt satiekas. Šis modelis ir ieviests, lai dzīvnieks vairs nekad neatgrieztos patversmē.
Latvijā noteikumi nav tik strikti, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc patversmes ir pārpildītas un nākas dzirdēt arī nežēlīgus stāstus par dzīvniekiem, kas atstāti uz ielas vai izmesti atkritumu tvertnēs. Visās uzrunātajās dzīvnieku patversmēs uzsvēra –
adopcijas noteikumiem jābūt stingrākiem, tikai tad cilvēki nopietnāk uztveršot dzīvnieka adoptēšanu.
