Strāķe atzina, ka Baltijas jūra kopumā skaitās viena no piesārņotākajām jūrām. Ņemot vērā, ka Baltijas jūra ir daļēji slēgta jūra, lai notiktu pilnīga tās ūdens apmaiņa ar Ziemeļjūru, nepieciešami aptuveni 35 gadi. Zinātniece norādīja, ka, runājot par piesārņojumu, visbiežāk tiek minēta barības vielu, sāpekļa un fosforu ieplūde jūras ūdenī. Turklāt tiek uzskatīts, ka lielāko daļu piesārņojuma rada jūras satiksmes līdzekļi.
Tomēr, raugoties uz zinātniskajiem faktiem, kuģu radītais piesārņojums sastāda vien aptuveni 0,04%. Slāpeklis, kas ieplūst jūrā, 76% gadījumu nāk no sauszemes, pamatā - no lauksaimniecības avotiem, savukārt aptuveni 25% - 26% gadījumos tas ir atmosfēras piesārņojums.
Strāķe nenoliedza, ka kuģu radītais piesārņojums atstāj būtisku iespaidu uz Baltijas jūras hidroekoloģiju. Ja organiskās izcelsmes atkritumi kā piesārņojuma veids ir apzināts, tad maz zināms par kuģu izgāzto notekūdeņu ietekmi. Tādā veidā ūdenī nonāk zāles un citas ķīmiskas vielas, ko cilvēki izmet kanalizācijā vai izmano uz kuģiem esošajos spa centros.
Runājot par Baltijas jūras piesārņojuma ietekmi uz tās iemītniekiem, Strāķe sacīja, ka attiecībā uz zivju sugām Baltijas jūra tiek ļoti stingri uzraudzīta. Proti, katrai valstij ir nozvejas kvotas, kas nozīmē, ka zinātnieki atkarībā no zivju pieejamības aprēķina to pieļaujamo nozveju.
Kaut gan zivju samazināšanās pamatā saistās ar mūsdienu zvejas apmēriem nepietiekami ātro atražošanos, liela nozīme ir arī ūdens piesārņojumam. Kā piemēru zinātniece min roņu populāciju. Astoņdesmitajos gados tika izsludināta trauksme saistībā ar roņu populācijas samazināšanos. Tas lielā mērā bija saistīts ar piesārņojumu, ko radīja pēckara desmitgadēs ļoti plaši izmantotais insekticīds DDT jeb dihlordifeniltrihloretāns, saukts par dustu. Pēc tam, kad tika novērots, ka roņu mātītes vairs nedzemdē normālus mazuļus, bet piedzimušie ir slimi un kroplīgi, tas tika aizliegts. Šobrīd roņu populācija ir atjaunojusies. Tomēr veiktie pētījumi liecina, ka piesārņojums, kas uzkrājies vēl pirms astoņdesmitajiem gadiem, joprojām vēl ir ļoti lielā daudzumā, sevišķi augsta tā koncentrācija ir gruntī.
Par dabas ekoloģiju tiek runāts ne vien biologu un dabas aizsardzības organizāciju aprindās, bet arī teologu vidū. Katoļu baznīcas priesteris Andris Kravalis pastāstīja, ka pāvests Francisks vasaras sākumā visus pārsteidzis ar ekoloģijas tēmai veltītu encikliku “Laudato Si” jeb “Esi sveicināts”. Tajā Romas katoļu baznīcas galva cilvēkus aicina pārdomāt savu ikdienas rīcību. Dokumentu, kas tapis, ņemot vērā zinātnes sasniegumus, caurstrāvo Svētā Asīzes Franciska slavas dziesmā dabai paustā attieksme un cerība, ka pasaules ļaudis var būt vienoti dialogā par kopējās dzīves telpas saglabāšanu.
“Pāvēsts vēlas iet vienā solī ar zinātni, respektējot tās autoritāti, un teikt, ka jāmaina cilvēka sirds, arī runājot par ekoloģiju. Jāuzdod jautājums - kādas būs tās kopējās mājas, ko atstāsim saviem bērniem? Tas rūp un liek ticīgiem cilvēkiem jautāt, kā dzīvojam un attiecamies pret radību,” skaidroja priesteris, piebilstot, ka pāvesta enciklika paredzēta ne vien kristiešiem, bet arī visiem “labas gribas cilvēkiem, kas jūt apdraudējumu”.
Priesteris uzsvēra, ka, grēkojot pret dabu, grēkojam arī pret tuvāko un Dievu: “Grēks sākas brīdī, kad cilvēks pārkāpj savu sirdsapziņu un morālo likumu, kas viņam dots; brīdī, kad sākas alkatība, prasības, izdevīgums un citas savtīgas intereses.”
Pēc Kravaļa teiktā, cilvēku nespēja vienoties par dabas aizsardzībai svarīgiem jautājumiem skaidrojama ar cilvēku alkatību, egoismu un solidaritātes trūkumu. “Viena no problēmām ir antropocentrisms – cilvēks iedomājas, ka ir visu notikumu centrā, ka visām lietām jākalpo viņam. Šī attieksme ir tuvredzīga, tā nerespektē nākamās paaudzes un neņem vērā cilvēka dabu un sūtību. Tas, ka spļaujam akā, no kuras dzeram, ir liela mūsu problēma,” pauda Kravalis.
Jau ziņots, ka valsts pētījumu programmas „Latvijas ekosistēmu vērtība un tās dinamika klimata ietekmē EVIDEnT” ietvaros tiek veikta Baltijas jūras telpiskā plānošana, kas ļaus gudrāk un saprātīgāk to pārvaldīt nākotnē. Pētījumi, kuros piedalās Latvijas Hidroekoloģijas institūta un Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta „BIOR” vadošie pētnieki, turpināsies līdz pat 2017. gadam. Pirmie rezultāti gaidāmi nākamajā gadā.
