Andim Liepam viszināmākā ir Ķemeru purva laipa un meža māja, kas tagad ir Nacionālā parka administratīvā ēka.
“Toreiz vēl parks nebija dibināts, kaut kāds 1995.gads aptuveni, kad es jau pārvācos tajā meža mājā. Šeit dzīvojot, vis kaut ko jau redzēja. Tik daudz cilvēku te neapgrozījās, bija diezgan kluss, un no meža nāca arī dažādi dzīvnieki. Vēlāk te pa jumtu mīlēja lapsa pastaigāties.”
Pastaigas maršruts sākas ar dumbrāju taku.
“Tagad te redzam tādu ļoti zolīdu, skaistu laipu ar tiltiņu. Šis maršrutiņš bija pirmais laipas maršruts, ko uztaisījām Nacionālajā parkā pat pirms Ķemeru tīreļa laipas. Tā pirmā taka vairāk orientēta uz putnu vērotājiem. Pīles, kuras upītē dzīvo, gaigalas kādreiz var redzēt šeit.”
Aizraušanās ar dabas vērošana Andim Liepam sākās jau no bērnības: “Atceros, kā dārzā kaut kādas bitītes, kamenītes es ar pirkstiem ņēmu rokā, un par tauriņiem priecājos. Jā, pirmā aizraušanās bija tauriņi, tauriņu kolekcijas taisīju. Kad vidusskolā gāju, es piestrādāju nedaudz vasarā savas intereses pēc pie ornitologu ekspedīcijām. Un, beidzot vidusskolu, nebija daudz jautājumu, kur iet tālāk mācīties. Bija Bioloģijas fakultāte pie universitātes, un attiecīgi, beidzot šo augstskolu, man darba dzīve ievirzīja vairāk meža sistēmā. Savā laikā tajā medību saimniecībā, es ļoti daudz [laika] pavadīju dabā ar dzīvniekiem, meža zvēriem, un tur veidojās sapratne par medību ietekmi un likumsakarības.”
Vispopulārākā Nacionālajā parkā ir Ķemeru tīreļa taka.
“Ar šejieni sākās pirmās purva laipas būvniecība, jo līdz šejienei bija iespējams ar transportu ievest dēļus. Mēs ar parka darbiniekiem talkas veidā tos ziemā, kad bija sasalis, ar tādu motorbloku purvā vilkām iekšā."
"Kad ziemā bija savilkti materiāli, vasarā viens vīrs viņus montēja kopā,” atceras Andis Liepa.
“Ķemeru tīreļpurvs jau man ir izstaigāts krustu šķērsu. Savā laikā – izpētes gados – un vēlāk tāpat prieka pēc pārstaigāts ir, putnus skatoties. Tā ir īpaša vide,” stāsta dabas pētnieks.
Pēdējos gados viņa darbs vairāk saistīts ar Ķemeru Nacionālā parka dabīgo zālāju apsaimniekošanu, izmantojot savvaļas dzīvei piemērotas govis un savvaļas zirgus: “Tā dabīgā ekoloģiskā veidā apsaimniekot platības, lai dabas aizsardzība tiek nodrošināta, tā ir sirds lieta.”
Nacionālajā parkā atrodas arī savvaļas zirgi un govis.
Andis Liepa ir arī mednieks, lai gan pēdējos 15 gadus ar ieroci mežā nav gājis:
“Tagad man vairāk medīšana izpaužas ar videokameru, ar fotokameru. Tur ir tas pats azarts noķert un piefiksēt, un izpaliek tas šāviena brīdis.”
Andis rāda video, kur redzams sesks, kurš velk lapas un būvē migu: “Tad ūdele, tā jestrāka, tā to sesku dzenāja. Toties viņa ziemā gāja te pie kritušā zirga un metodiski nesa gaļu alā. Man pašam atklājums, kā rudenī zirgi staigā pa mežu un vienkārši ēd kritušas lapas.”
“Es esmu daudz domājis: kas ir darbs. Faktiski jebko, ko tu dari, ja tu dari ar atdevi un tā no sirds lietai pieej, jebkas ir darbs un tas nes augļus, un tā ir svētīga lieta. Šajā gadījumā tā darbošanās ir saistīta ar to, ka man tas patīk un es daru to ar prieku, un tas ir lietderīgi gan dabai, kā dabas saglabāšana, gan cilvēkiem, kam to rādīt un baudīt,” saka Andis Liepa.
