Pusaugu kaķi, sastapti vienā no dārziņu kooperatīviem Beverīnas novadā netālu no Valmieras, ir bailīgi, jo lielākoties jau auguši savvaļā. Pensionāre Ausma Tillere, kas dārziņu kooperatīvā dzīvo arī ziemās, stāsta, ka viņa dzīvniekus pabaro, cik nu atļauj pensija, bet tas, ka uzrodas arvien jauni kaķi, ir gadu no gada:
''Pavasarī visi baro, pievāc kaķus, un rudenī vairs neviens, pamet viņus, viņi pienāk, raud, trīc. Tagad ir nupat atkal uzradušies, es te gadu gadiem dzīvoju, vasarā nav nekā, rudenī tikai.''
Ir kaķi, kurus uz mazdārziņu pavasarī līdzi paņēmuši vasarnieki un rudenī tie nav vairs bijuši vajadzīgi, ir arī situācijas, kad sev apnikušo mājdzīvnieku vienkārši te atved un palaiž savā vaļā pilsētnieki.
Savu viedokli pauž dārziņu kooperatīvā sastaptā pensionāre Zaiga:
''Tā situācija ir tāda, ka to kaķu ir šausmīgi daudz un nekad neviens nav cīnījies, lai kaut ko ar viņiem darītu; viņi ir atstāti, paši no sevis jau viņi neuzrodas.''
Līdzīgi secinājumi ir arī te sastaptajai Diānai Nikonovai, viņa vērtē, - trūkst soda bardzības:
''Viņa nav, ja būtu tie sodi, būtu reāli sodi, tad savu mājdzīvnieku neatvestu un neizmestu, bet vajadzētu arī - kā ir suņu čipošana, arī kaķus čipot, un tad tu saimnieku zini.''
Dzīvnieku aizsardzības biedrības „Trīnīte” aktīvisti šajā dārziņu kooperatīvā ieradušies otro reizi, lai noķertu klaidonīšus, tos sterilizētu, ārstētu un meklētu tiem jaunas mājas. Taču sagūstīt savvaļā augušos kaķēnus nebūt nav tik vienkārši - sajūtot barības smaržu, tie tuvojas ar aizdomām, tomēr izsalkums liek pārvarēt bailes un doties ķeramajos krātiņos.
Kad aizkritušas krātiņa durvis, stress noķertajiem, līdz šim savvaļā mitušajiem dzīvniekiem ir liels. Tālāk ceļš uz klīniku „Mājas mīlulis”, kur tiks veikta sterilizācija. Bet dzīvnieku aizsardzības biedrībai „Trīnīte” šoruden pats lielākais darbs bija rūpes par vairākiem desmitiem Strenču psihoneiroloģiskās slimnīcas teritorijā atrastajiem kaķiem, stāsta biedrības vadītāja Elēna Hazova:
''Tur ir gadu gadiem vairojušies, es saprotu, ka paši dakteri ir piebarojuši; kaut kādi no senseniem laikiem ir arī sterilizēti, bet, kas palikuši, tie turpina vairoties.''
''Tik daudz bezsaimnieka, mežoņu kaķu - tas nav ne vienas vasaras, ne viena gada laikā izveidojies,'' veterinārārste Liene Jēgere stāsta, ka liela daļa šo dzīvnieku bijusi ar veselības problēmām:
''Jāsaka, ka atbildīgās institūcijas ir bijušas stipri vienaldzīgas pret apkārt notiekošo… Līdz šim sterilizēti un palaisti atpakaļ - man skaits ir sajucis - kādi 16 pieaugušie kaķi, kā arī, ja nemaldos ir atrastas sešas mājas kaķēniem, tas cipars ir diezgan iespaidīgs.''
Dzīvnieku aizstāvji lēš, ka Strenču slimnīcas teritorijā mituši ap 60 kaķu, lielākā daļa no tiem ir noķerti.
Gan dārziņu kooperatīvā pamestie, gan slimnīcas kaķu kolonija, protams, ir cilvēka rīcības sekas. Te nevilšus nāk prātā nesen lasītā ziņa, ka Itālijā par mājdzīvnieka izmešanu uz ielas sods var būt pat 10 tūkstoš eiro vai arī ieslodzījums līdz vienam gadam. Par to, vai arī pie mums situāciju var palīdzēt risināt lielāki sodi vai čipošana, Elēna Hazova gan ir skeptiska:
''Droši vien, ka vajadzētu sodus, bet, ja ir likums, tad vajag arī cilvēkus, kas kontrolēs un liks tos sodus, savādāk nekā. Jo uz doto momentu ir arī likums, ka nesterilizētu kaķeni nedrīkst laist ārā, ja viņa ir vecāka par sešiem mēnešiem, bet nav jau kas to izkontrolē, un arī nav jau cilvēku, kurš skries un pārbaudīs, vai tam kaķim ir čips ielikts vai nav.''
Vienīgi labā ziņa ir tā, ka tiem pamestajiem mājdzīvniekiem, kuri nokļūst biedrības „Trīnīte” aprūpē, gandrīz visiem ar sociālo tīklu palīdzību izdodas atrast jaunas mājas, bet tā no visa pamesto kaku daudzuma ir tomēr tikai maza daļa, kam var palīdzēt brīvprātīgie.
