Latviešu strēlnieki Ziemassvētku kaujās parādīja lielu varonību, kas plaši atspoguļota arī rietumvalstu presē, un dzima latviešu strēlnieku leģenda – par ārkārtīgi spēcīgām kaujas vienībām, kas gatavas doties teju bezcerīgos uzdevumos. Tiesa, šīs kaujas nesa līdzi milzīgus cilvēku upurus, kas atstāja ietekmi uz latviešu strēlnieku turpmāko noskaņojumu un arī uz nākamo gadu notikumiem, tostarp Latvijas ceļā uz valstisko neatkarību.
- Latviešu strēlnieki dodas kaujās cerībā atgūt Kurzemi
- Kaujās iegūst Ložmetējkalnu, solītie papildspēki izpaliek
- Janvāra kaujās -36 grādu salā un sniegā notur pozīcijas
- Kaujās daudz upuru, vaino arī neprasmīgo vadību
- Kaujas atnes latviešu strēlniekiem pasaules slavu
- Latviešu strēlnieki vīlušies - Kurzeme nav atgūta
Pulcē strēlniekus
Kā radās strēlnieku bataljoni
- Karadarbība Latvijas teritoriju sasniedza 1915.gada pavasarī. Vācu rokās nonāca Kurzeme un Zemgale, Vidzeme un Latgale paliek Krievijas impērijas varā.
- Saistībā arī ar Krievijas impērijas armijas ciestajiem lielajiem zaudējumiem kara sākumā Latvijas studenti 1915.gada pavasarī rosināja veidot nacionālās karaspēka vienības.
- Cara armijas virspavēlniecība 1915.gada vasarā deva atļauju dibināt latviešu strēlnieku bataljonus – karaspēka vienības. Vienā vienībā tolaik bija ap 1200 karavīru.
- Jaunās karaspēka vienības izveidei radīta Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komiteja 15 cilvēku sastāvā. Komiteja publicēja uzsaukumu "Pulcējaties zem latviešu karogiem!"
- Līdz 1915.gada beigām saformēti astoņi bataljoni. Iestāties bataljonā varēja brīvprātīgie no 17 gadu vecuma, kas vēl nebija iesaukti dienestā, vai arī jau dienēja citās karaspēka daļās.
Šīs kaujas plānoja un vadīja krievu 12. armijas komandieris ģenerālis Radko Dmitrijevs. Gatavojoties šim uzbrukumam, 1915. gadā izveidotie latviešu strēlnieku bataljoni apvienoti divīzijā ar ģenerāli Augustu Misiņu priekšgalā. Kopā ar latviešu strēlniekiem uzbrukumā piedalījās arī Sibīrijas strēlnieku vienības – krievu armijas elite.
Latviešu strēlnieki cerēja, ka ar šīm kaujām tiks ieņemta Jelgava un uzsākta Kurzemes atbrīvošana no vāciešu karaspēka, kā to vairākkārt bija solījis ģenerālis Dmitrijevs. Tomēr, kā lēš vēsturnieki, – tik plaša mēroga uzbrukuma operācija nemaz nebija plānota.
Lai arī dzīvā spēka pārsvars krievu armijai bija trīskārt lielāks, ar to pietika tikai vietēja rakstura taktisku panākumu gūšanai. Līdz ar to krievu armijas vadības plāni nebija lielāki kā Ložmetējkalna un tam pieguļošā rajona ieņemšana, iepriekš norādīja Ziemassvētku kauju muzeja vadītājs Dagnis Dedumietis.
Ziemassvētku kaujas
Kāpēc dēvē par Ziemassvētku kaujām
- Uzbrukuma sākumu nolika Krievijas impērijā svinamos Ziemassvētkos — 1916. gada 23. decembrī plkst. 5 no rīta.
- Krievijā šajā laikā bija cits kalendārs nekā pārējā Eiropā — tā dzīvoja pēc vecā stila. Vācu ierakumu pusē Ziemassvētki jau bija nosvinēti un sagaidīts jaunais gads — tur šajā laikā bija 1917. gada 5. janvāris.
- Ziemassvētku kaujās abās strēlnieku brigādēs bija krituši pāri par 900 karavīru, bez vēsts pazuduši aptuveni 850 karavīri, ievainoti vairāk nekā 3200 karavīru (pēc 2. latviešu strēlnieku brigādes komandiera pulkveža, vēlākā Latvijas armijas ģenerāļa, Andreja Auzāna datiem).
- Dažos citos avotos upuru skaits ir atšķirīgs — ap 5000 kritušo, bez vēsts pazudušo un ievainoto, vietnē sargs.lv raksta Latvijas Kara muzeja direktores vietnieks, vēsturnieks Juris Ciganovs.
Galvenajā uzbrukuma virzienā vāciešus izdevās pārsteigt. Strēlnieki pārrāva vācu fronti, ieņemot arī artilērijas pozīcijas.
Visu nākamo dienu strēlnieki pavadīja niknās cīņās, atsitot vācu pretuzbrukumus, bet tad izrādījies, ka solīto papildspēku nemaz nav.
Turklāt divi sibīriešu pulki atsacījās iet kaujā, un strēlniekiem bija jāatkāpjas uz frontes pārrāvuma rajonu, rakstīja vēsturnieks Agnis Balodis grāmatā "Latvijas un latviešu tautas vēsture". Bez palīgspēkiem nogurušās karaspēka daļas uzbrukums Jelgavas virzienā vairs nebija iespējams, jo aizmugurē paliktu pamatīgi nocietinātais Ložmetējkalns.
Šī iemesla dēļ tapa jauns plāns apejošam uzbrukumam Ložmetējkalnam, kas jāveic latviešu strēlnieku vienībām ar palīgā atsūtīto sibīriešu strēlnieku atbalstu. 7. janvāra (25. decembra pēc vecā stila) rītā latviešu strēlnieku daļas veica Ložmetējkalnu apejošu uzbrukumu un vācieši, baidoties no ielenkuma, Ložmetējkalnu pameta. Gūstā nonāca ap 1000 vāciešu.
Otrā fāze – Janvāra kaujas
Līdz 14. janvārim latviešu strēlnieku daļas sniegā un salā turpināja atvairīt vācu pretuzbrukumus. Pēc tam latviešu strēlnieki varēja doties atpūtā, kas, kā vēlāk izrādījās, nebija ilga.
23. janvārī vācieši ar spēcīgu artilēriju un ķīmisko lādiņu izmantošanu atsāka uzbrukumu. Vācu armijas mērķis bija ne tikai atgūt Ziemassvētku kaujās zaudētās teritorijas, bet arī ieņemt Jūrmalu. Ar to sākās Ziemassvētku kauju otrā fāze – Janvāra kaujas, kas notika no 23. janvāra līdz 4. februārim.
Aktīvās karadarbības izbeigšanā savu lomu nospēlēja arī spēcīgais sals, kas janvāra beigās sasniedza pat -36 grādus. Ieroči un munīcija šādā aukstumā darbojās neprecīzi vai pārstāja darboties vispār, norāda Dedumietis.
Latviešu strēlnieki sūtīti arī nepārdomātos uzbrukumos. Piemēram, 25. janvārī bija jāuzbrūk klajā laukā dienas laikā. Uzbrukumam nebija nekādu panākumu, bet latviešu strēlnieki cieta milzīgus zaudējumus.
Kauju sekas
Kauju ieguvums un zaudējumi
- Ziemassvētku kaujās bija apmēram 35 kvadrātkilometrus liela teritorija, kas principā bija lielākais teritoriālais ieguvums krievu armijai Pirmā pasaules kara laikā Rīgas frontē.
- Tas prasīja milzīgus upurus. Ložmetējkalna un tam pieguļošās teritorijas ieņemšana un noturēšana bija prasījusi apmēram 45 000 nogalinātus, ievainotus un bez vēsts pazudušus krievu armijas karavīrus.
- No Ziemassvētku kaujās iesaistītajiem ap 12 000 latviešu strēlnieku vairāk nekā 2000 zaudēja dzīvību, bet ap 7000 ievainoti vai pazuda bez vēsts, lēš vēsturnieks Dedumietis.
Šīs kaujas, kā vietnē "sargs.lv" raksta Latvijas Kara muzeja direktora vietnieks Juris Ciganovs, nosauktas arī par plānveidīgu latviešu karavīru iznīcināšanu, izmantojot tos kā lielgabalu gaļu.
Vēsturnieks Jānis Šiliņš iepriekš radio "NABA" teica, ka Ziemassvētku un Janvāra kaujās latviešu strēlnieki cieta milzīgus zaudējumus.
"Faktiski 1917. gada pirmajā mēnesī – janvārī – latviešu strēlnieki zaudēja vairāk cilvēku kaujās, nekā karojot visos iepriekšējos 15 mēnešos kopā. (..)
Vēl sāpīgāk bija tas, ka visi šie zaudējumi izrādījās veltīgi. Jo bija milzīgas cerības uz to, ka tomēr izdosies ieņemt Jelgavu un varbūt atbrīvot arī visu Kurzemes teritoriju, atbrīvot Latviju no vācu karaspēka, un tas viss nepiepildījās.
(..) Izdevās atbrīvot dažus kvadrātkilometrus purva un meža stratēģiski nenozīmīgā teritorijā," teica Šiliņš.
Ziemassvētku kaujas, no mūsdienu skatupunkta raugoties, pēc vēsturnieka Dedumieša teiktā, ir zīmīgas ar bargajiem apstākļiem, kādos nācās cīnīties krievu armijā iesauktajiem vai brīvprātīgi gājušajiem latviešiem.
"Strēlniekiem nācās vairākas dienas ļoti lielā salā – janvāra beigās sals sasniedza pat -36 grādus – cīnīties atklātā laukā, kad jau ieroči pārstāj darboties, munīcija nesprāgst. Šie strēlnieki tomēr nepameta kaujas lauku un neatteicās pildīt uzdevumus. Arī strēlnieku izturības dēļ Ziemassvētku kaujas ir pieminēšanas vērtas.
Un to arī apliecina pēc kaujām iznākošie preses izdevumi ne tikai Krievijas impērijā, bet arī visā pasaulē, kur latviešu strēlnieku varonība un izturība tiek cildināta un atzīta," stāstīja muzeja vadītājs.
Tādējādi pēc Ziemassvētku kaujām dzimst latviešu strēlnieku leģenda – priekšstats par latviešu strēlnieku fenomenu kā par ārkārtīgi spējīgām kaujas vienībām, kas ir gatavas doties teju bezcerīgos, ārkārtīgi sarežģītos uzdevumos.
Latviešu strēlnieki vīlušies
Kāpēc strēlniekiem svarīga Kurzeme
- Strēlniekiem bija būtiski atgūt Kurzemi, lai savās mājās varētu atgriezties tie kurzemnieki, kuri pēc vācu karaspēka ienākšanas Kurzemē bija spiesti doties bēgļu gaitās.
- Tolaik latvieši vairāk baidījās no vācu muižkungu varas, mazāk - Krievijas impērijas, jo vācieši okupētajā Kurzemē plānoja izmitināt tūkstošiem vācu ģimeņu, skolās mācības notika tikai vācu valodā, masveidā izcirsti meži.
- Atkāpjoties Krievijas impērijas karaspēks Zemgalē un Kurzemē pielietoja „kailās zemes” taktiku – iznīcināti sējumi, aizbērtas akas, nodedzinātas mājas, konfiscēti mājlopi.
- Kurzemi un Zemgali atstāja ap 550 000 latviešu (no kopumā 800 000). Valdība uzskatīja, ka jāevakuē arī Rīga – 1915.gada vasarā evakuēja gan strādniekus, gan rūpnīcu iekārtas.
- Krievijas impērijas iestādes nebija gatavas tik lielai bēgļu straumei. Tālab dibinātas palīdzības organizācijas. Tostarp bija Pēterburgā izveidotā Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomiteja, kurā darbojās arī Jānis Čakste, kurš vēlāk kļuva par Latvijas Valsts pirmo prezidentu.
Avots: Letonika.lv, 12.klases mācību viela vēsturē, Agņa Baloža grāmata "Latvijas un latviešu tautas vēsture"
Strēlnieki pēc kaujām bija vīlušies un jutās nodoti, jo zaudējumi bija lieli un gaidītā Kurzemes atbrīvošana nesekoja. Vīlusies bija arī pilsoniskā sabiedrība, kas veidoja latviešu strēlnieku vienības un uz tām lika lielas cerības, atzina vēsturnieks Šiliņš.
Pēc Ziemassvētku kaujām strēlnieku vienībās ierindā tikai reti karavīri bija palikuši no tiem, kas brīvprātīgi pieteicās dienestam latviešu strēlniekos, norādīja Ziemassvētku kauju muzeja vadītājs.
Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Klāvs Zariņš vietnē "sargs.lv" rakstīja, ka latviešu strēlnieki pēc Ziemassvētku kaujām, kur zaudēja trešo daļu savu biedru, 1917. gada rudenī turējās pret vācu pārspēku kaujās pie Mazās Juglas.
Par nopelniem un varonību kaujas laukā liels skaits latviešu strēlnieku saņēma Krievijas militāros apbalvojumus – Jura krustus un Jura medaļas.
Pēc Pirmā pasaules kara beigām daļa latviešu strēlnieku palika Krievijā un karoja Pilsoņu karā dažādās frontes pusēs, tostarp lielinieku pusē. Daļa piedalījās Brīvības cīņās Latvijā.
1920. gadā, iestājoties miera laikam, Latvijā atgriezās liela daļa bijušo strēlnieku, kuri pēdējos piecus gadus bija pavadījuši karojot, norādīja Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Zariņš.
Ziemassvētku kauju piemiņai Rīgas un Jelgavas apkaimē ir izveidotas vairākas atceres vietas, liecina Ziemassvētku kauju muzeja informācija:
Raksts pirmo reizi LSM.lv publicēts 2018. gada 13. janvārī.
