“Man šī lieta patīk. Tāpēc, ka man ir žēl, cik daudz aiziet postā. Un neviens nezina. un neuzzinās nekad, ja mēs vēl tagad nesāksim kaut ko darīt,” saka Naukšēnu vēstures apkopotāja, bijusī bibliotekāre Brigita Ceriņa.
Laika gaitā postā aizgājušas mājas tā, ka pat to pamatus vairs nevarot atrast. Liecības Latvijas arhīvā ir, bet neviens neko arī neatceras. Pirms 10 gadiem atmiņas par mājām, kuras bijušas un vēl ir saglabājušās no senākiem laikiem, ciklā “Seno gadu stāsti” sāka apkopot tieši Naukšēnu bibliotēkā.
Sākumā cilvēki tika aicināti pa vienam, tad kopā ar kaimiņiem. Visu, ko naukšēnieši stāstīja, Brigita Ceriņa ar roku pierakstīja kladē.
“Pēc tam, kad man tā kladīte bija daudzmaz sapildīta un es vairāk nekādu informāciju nekur neguvu, tad ņēmu un pēc alfabēta visas tās mājas sarakstīju. Datorā. Pēc tam pārsūtīju visu uz bibliotēku, jo es jau tad biju pensijā aizgājusi,” stāsta Ceriņa.
Tagad Naukšēnu bibliotekāre ir Sarmīte Praudiņa, un viņa pēc tam, kad Brigitas Ceriņas apkopoto informāciju apskatījusi, iedomājusies, ka jāizveido karte ar visām agrāko laiku un mūsdienu mājām, kurā iekļaut visu savākto informāciju. Karti paredz izveidot līdz rudenim.
“Vēl mēs tagad braucam pa Naukšēnu novadu, iepazīstamies, kā tas ir bijis dabā, sameklējam cilvēkus, kuri kādreiz tur ir dzīvojuši, kuri var kaut ko pastāstīt,” saka Sarmīte Praudiņa.
“To darbu mēs uzsākām par vēlu – nav vairs cilvēku, kas kaut ko zina. Un tāpēc, iespējams, ka ir kļūdas,” atzīst Ceriņa.
Tikmēr Naukšēnu cilvēkmuzeja krājuma speciāliste Diāna Glušonoka apņēmusies vasaras laikā nofotografēt visas teju 600 vietas tādas, kā tās izskatās tagad, un izveidot vēstures apkopojumu ar visām fotogrāfijām, kas par dzīvi Naukšēnos ir bibliotēkas un nu jau arī muzeja rīcībā. Paralēli jau savāktajai informācijai vietējie cilvēki uz muzeju nes arī liecības par savām dzimtām.
Muzejā šajā laikā savākta arī informācija par izsūtītajiem naukšēniešiem un Lāčplēša karavīra ordeņa kavalieriem šajā pusē, kas arī sasaucas ar bibliotēkā apkopoto.
