Trīs lietas, kas un kāpēc jāzina par čekas dibināšanu

1917. gada 20. decembrī Krievijas padomju valdība (Tautas Komisāru padome) izdeva dekrētu par Viskrievijas ārkārtas komisijas cīņai pret kontrrevolūciju, spekulāciju un sabotāžu izveidošanu. Ar šādu visai garu nosaukumu apzīmēja lielinieku režīma slepenpoliciju. Drīz vien šo baiso organizāciju, kura Krievijā īstenoja masu teroru, sāka dēvēt par “čeku” (no saīsinājuma krievu valodā - чрезвычайная комиссия – ЧК).

Svarīgākie fakti: 

1. Cīņa ar sabotieriem

#LV99plus

Šī publikācija ir daļa no lsm.lv seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917. un 1918. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Projekta diskusijas platforma ir "Facebook" grupa "Dzīvā vēsture". 

Viskrievijas ārkārtas komisijas izveidošanai bija vairāki iemesli. Pirmkārt, bija nepieciešama institūcija, kura koncentrētos uz cīņu pret “kontrrevolūciju” – lielinieku režīma reālajiem un iedomātajiem pretiniekiem. Līdz tam ar to nodarbojās Kara revolucionārās komitejas, bet tās sāka likvidēt drīz pēc varas sagrābšanas. Vēl viens svarīgs iemesls “čekas” izveidošanai (par to liecina arī šīs organizācijas nosaukums) bija nepieciešamība cīnīties pret gāztajai valdībai lojālajiem ierēdņiem, kuri atteicās strādāt lielinieku varas iestādēs. Lielinieki to nodēvēja par sabotāžu. Ierēdņu streiks bija tik efektīvs, ka draudēja pilnībā paralizēt padomju varu.

Šo situāciju lielinieki centās pārvarēt divos veidos – piespiest ar represijām ierēdņus strādāt un esošo vietā pieņemt jaunus, rekrutējot tos no mazākumtautību (tai skaitā ebreju, poļu, latviešu u.c.) vidus.

2. Pagaidu risinājums

Čeka sākotnēji bija iecerēta kā pagaidu institūcija. Tomēr, kā jau tas mēdz gadīties, pagaidu risinājumi mēdz būt visilgtspējīgākie. Padomju slepenpolicija ar dažādiem nosaukumiem un dažādos veidolos turpināja pastāvēt līdz pat komunistu režīma sabrukumam 20. gadsimta 90. gados. Septiņdesmit gadu laikā čeka, Iekšlietu tautas komisariāts un Valsts drošības komiteja represēja vairākus desmitus miljonu padomju pilsoņu, no tiem vairākus miljonus nogalinot. Tomēr līdz pat 1918. gada septembrim, kad notika atentāts pret Ļeņinu un oficiāli sākās “Sarkanais terors”, čeka darbojās salīdzinoši “humāni”, parasti izvairoties no masveida nāvessodiem.

3. Valsts valstī

Čeka nebija vienīgā padomju represīvā institūcija. Jau 1917. gada 8. novembrī izveidoja Iekšlietu tautas komisariātu, kura pirmais vadītājs bija ukrainis Grigorijs Petrovskis. Lielinieki reorganizēja miliciju, padarot to par sev paklausīgu institūciju, un izveidoja revolucionāro tribunālu tīklu. Tomēr čeka bija varenāka par visām šīm iestādēm, jo bija pilnīgi autonoma no vietējām varas struktūrām (vietējām padomēm un partijas organizācijām). Formāli tā atradās tiešā padomju valdības pakļautībā, tomēr bieži vien čeka rīkojās pilnīgi patvaļīgi. Tādēļ vien nepilnu gadu pēc čekas izveidošanas daļa komunistu līderu pieprasīja vai nu likvidēt šo institūciju, vai nodot to Iekšlietu komisariāta pakļautībā.

Interesanti, ka Padomju Latvija ar latviešu komunistiem priekšgalā 1919. gadā kļuva par pirmajiem, kas atteicās izveidot čekas struktūru un slepenpoliciju pakļāva iekšlietu komisāram.
 

Kāpēc ir svarīgi to zināt jeb cik asinskāri bija latvieši?

Līdzīgi kā citās jaunizveidotajās padomju varas institūcijās arī čekā sākotnēji strādāja ļoti daudz mazākumtautību pārstāvju. Čekas vadošajos amatos atradās poļi Fēlikss Džeržinskis, Josifs Unšlihts un Vaclavs Menžinskis, latvieši Jēkabs Peterss, Kārlis Pētersons (abi bija tuvi F. Dzeržinska līdzgaitnieki) un Mārtiņš Lācis, daudzi ebreji un citu tautību pārstāvji. Pateicoties tam, daudzi lielinieku pretinieki ir to lamājuši par “žīdu varu” un norādījuši arī uz latviešu neproporcionāli lielo pārstāvniecību čekā.

Mārtiņš Lācis (1888–1938)

M. Lācis (īstajā vārdā Mārtiņš Sudrabs) ir dzimis Cēsu apriņķa Rozbeķu pagastā, strādāja kā tautskolotājs. 1917. gadā organizēja Sarkano gvardi Petrogradā, piedalījās Oktobra apvērsuma īstenošanā. Pēc uzņemšanas Viskrievijas Ārkārtējās komisijas Kolēģijā 1918. gada pavasarī, M. Lācis vadīja divas galvenās čekas nodaļas (Kontrrevolūcijas apkarošanas nodaļu un Slepeno daļu) un izpildīja F. Dzeržinska vietnieka pienākumus. Viņš ieņēma arī Ukrainas čekas priekšsēdētāja amatu un vadīja Austrumu frontes revolucionāro kara tribunālu. Nošauts Staļina “Lielā terora” laikā 1938. gada 20. martā.

Tik tiešām, sākotnēji čekā strādāja daudz latviešu. “Sarkanā terora” sākumā 1918. gada septembrī no 781 čekas centrālā aparāta darbiniekiem Maskavā 278 bija latvieši.

Tolaik no 70 čekas komisāriem 38 bija latvieši. 1918. gada beigās radās kurioza situācija, kad čekas vadība bija spiesta aizliegt latviešu tautības darbinieku komandēšanu uz Latviju, jo tas draudēja paralizēt tās darbību. Izrādījās, ka absolūti lielākā daļa latviešu vēlas doties uz dzimteni, nevis strādāt padomju slepenpolicijā. Tas arī bija labi saprotams, jo dienests padomju iestādēs daudziem latviešiem bija vienīgā izdzīvošanas iespēja. Sevišķi tas attiecās uz simtiem tūkstošiem latviešu bēgļu, kuriem lielinieki atteicās turpināt maksāt pabalstus. Lai nenomirtu badā, viņiem nācās vai nu iestāties padomju latviešu strēlnieku divīzijā (tātad kļūt par “sarkanajiem latviešu strēlniekiem”), vai arī meklēt darbu padomju dienestā. Līdzīga izvēle bija arī miljoniem citu bēgļu, kuru vidū bija daudz ebreju, poļu, ukraiņu, lietuviešu un baltkrievu.

Jēkabs Peterss (1886–1938)

J. Peterss ir dzimis Aizputes apriņķa Briņķu pagastā. Pēc 1905. gada revolūcijas viņš emigrēja uz Vāciju, pēc tam Lielbritāniju, kur apprecēja Londonas baņķiera meitu. Pēc atgriešanās Latvijā 1917. gadā darbojās Latvijas Sociāldemokrātijā, bija laikraksta “Cīņa” redaktors. Oktobra apvērsuma laikā J. Prterss bija Petrogradas Kara revolucionārās komitejas loceklis un viens no apvērsuma īstenotājiem. Pēc čekas izveidošanas J. Peterss bija otrs ietekmīgākais cilvēks šajā organizācijā – viņš bija F. Dzeržinska vietnieks. Sava šefa prombūtnes laikā viņš uzņēmās visvarenās organizācijas (viņš to nosauca par “izrēķināšanās orgānu” – krievu val. “орган расправы”) vadību.

Tomēr sociālie apstākļi nebija vienīgais iemesls Krievijas mazākumtautību aktīvajai sadarbībai ar lieliniekiem. Ebreji, poļi, latvieši un citas Krievijas impērijas rietumu apgabalus apdzīvojošās tautas bija labi izglītotas, bet tām nācās saskarties ar diskrimināciju. Uz ebrejiem attiecās aizliegumi apmesties ārpus nometinājuma joslas (krieviski - черта оседлости) valsts rietumos. Bieži vien ebrejiem bija jācieš arī no etniski motivētas vardarbības (“pogromiem”). Poļiem, lietuviešiem un latgaliešiem līdz pat 20. gadsimta sākuma bija noteikts “drukas aizliegums” – aizliegums drukāt un izplatīt tekstus latīņu rakstībā. Tāpat uz poļiem un lietuviešiem attiecās ierobežojumi augstākās izglītības iegūšanai.

Visām mazākumtautībām, arī latviešiem, 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā bija jāsaskaras ar rusifikācijas jeb pārkrievošanas politiku. Latviešiem un igauņiem, kuri bija vienas no izglītotākajām impērijas tautām, bija maz iespēju konkurēt ar priviliģētākajiem vietējiem vāciešiem. Papildu nepatiku pret Krieviju un pastāvošo režīmu veicināja 1905. gada revolūcijas apspiešana ar soda ekspedīcijām. Tām sekoja kara posts, valdības vienaldzība pret piefrontes joslā dzīvojošajiem un bēgļu masām, kā arī Krievijas Pagaidu valdības atteikšanās sadalīt zemi, pārtraukt karu un dot “mazajām” tautām autonomiju.

 

Saistītie raksti
0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti