“Tie cilvēki [uzbrucēji] nāk no tumsas un diemžēl piesedzas ar reliģisko pārliecību, lai gan sagroza patieso islāma būtību, viņi rada šādus traģiskus notikumus. Brāļi uzbrūk brāļiem, jo vieni uzskata, ka otri nav tik ideāli, kā viņi paši. Tas ir traģiski," norāda arhibīskaps.
Tā saucamie ''Islāma valsts'' jeb "Daīš" radikāļi, kuri pēc daudzu ekspertu domām ir veikuši šo noziegumu, rada lielus draudus gan cilvēkiem, gan vēstures dārgumu saglabāšanai Tuvajos Austrumos. Tāpēc ir īpaši savlaicīgs tas darbs, ko veica aptuveni 40 augsti kvalificēti pētnieki no dažādām valstīm ar mērķi izpētīt un cipariskot daļu no seniem manuskriptiem pareizticīgajā Svētās Katrīnas klosterī, kas gan atrodas Sīnāja pussalas dienvidos.
Grieķijas ārlietu ministra vietnieks Giannis Amanatids sarunā ar Latvijas Radio uzsver šī projekta nozīmi:
"Svētās Katrīnas klosteris Sīnāja kalnā ir pasaulē vecākais klosteris, kas darbojās nepārtraukti. Un šajā klosterī atrodas otra vecākā bibliotēka pasaulē. Šī projekta nozīme ir ļoti liela, jo ir atklātas jaunas lietas, ar kurām tiks iepazīstināta arī starptautiska sabiedrība. Klostera aizsardzība sākās pirms daudziem gadsimtiem un turpinās arī tagad, pateicoties unikālajām garīgajām un kultūras īpašībām, kas raksturīgi šim apvidum. Klosteris ir paraugs spējai miermīlīgi sadzīvot ar citiem iedzīvotājiem."
Zinātniekus šoreiz ieinteresēja ne visa bibliotēka, bet gan specifiska tās daļa – senie manuskripti, kur iepriekšējais teksts ir dzēsts un pa virsu uzrakstīts jauns. Tā viduslaikos rīkojās, lai ietaupītu pergamentu. Tā kā pats par sevi materiāls no dzīvnieku ādas ir izturīgs, senāko tekstu ar pienu, ūdeni vai citronsulu nomazgāja vai arī noskrāpēja un tad ierakstīja kādu, pēc toreizēja autora uzskatiem, vērtīgāku vēstījumu. Dažreiz šo procesu atkārtoja pat vairākkārt. Šādu pārrakstītus manuskriptus sauc par palimpsestiem - no grieķu valodas palin (atkal) un psēstos (noskrāpēts, noberzts).
Svētās Katrīnas klostera bibliotēkā glabājās lielākā to kolekcija pasaulē. Pētnieki atklājuši kopumā ap 160 šādus dokumentus. Taču skaits var būt lielāks. Pētījuma mērķis bija ar spektrālo attēlu apstrādi atgūt šos zudušus tekstus. Turpat klosterī tika uzstādīts mehānisms, ar kura palīdzību dažādu krāsu un viļņu gaismās fotografēja un vēlāk apstrādāja šos manuskriptus. Tika atjaunoti teksti, datēti no 5. gadsimta līdz 12. gadsimtam. Atklātais sagādāja arī pārsteigumus. Kādu piemēru min galvenais projekta fotogrāfs un Atēnu universitātes pētnieks Damianos Kasotaks:
“Man atmiņā palicis mans personīgais atklājums. Kādu dienu, fotografējot lappusi, pamanīju jocīgas līnijas, kas līdzinājās ziedam. Tas bija jocīgi, jo parasti mēs atrodam tekstus. Kad es pastāstīju par to programmas direktoram, viņš teica: “Laikam esi ilgu laiku tuksnesī, ja jau tev rādās puķes.” Taču pēc dažiem mēnešiem, apstrādājot šīs lapas, mēs pārliecinājāmies, ka tik tiešām tajā attēlots kāds sens augs. Tepat bija minēts tā nosaukums sengrieķu valodā “Fileterion” un īss apraksts, kā auga lapas var izvārīt eļļā, lai iegūtu līdzekli un ar to ārstēt skorpiona dzēlienus!”
Ar jauno tehnoloģiju palīdzību tika atjaunoti medicīniski teksti, literatūras darbi, taču pārsvarā - reliģiskie raksti. Kopumā ap septiņiem tūkstošiem lapaspušu. Atklātie teksti bija desmit senās valodās – sengrieķu, sīriešu, gruzīnu, arābu, kristiešu palestīniešu aramiešu, latīņu, kaukāziešu albāņu, armēņu, slāvu un etiopiešu. Pateicoties atbilstošiem glabāšanas apstākļiem, it īpaši zemam mitrumam, manuskripti izturējuši bibliotēkas plauktos vairāk nekā tūkstoti gadu un vēl aizvien atrodas salīdzinoši labā stāvoklī. Stāstot par aizvadīto darbu, programmas vadītājam Maiklam Felpsam mirdz acis.
Jautāts, kas viņu iedvesmo visvairāk, viņš atbild:
“Pirmkārt, mēs savienojam kosmosa laikmeta tehnoloģijas ar senlaiku un viduslaiku rakstības tehnoloģijām. Tolaik izmantoja manuskriptu pārstrādi, lai izveidotu jaunus tekstus savai kopienai. Taču šādi viņi dzēsa arī vēsturi. Tagad mēs izmantojam jaunākās tehnoloģijas, lai atdzīvinātu šos izdzēstos tekstus un nodotu tos jaunajām paaudzēm. Otrkārt, mani iedvesmo tas, ka mēs piešķiram balsi kopienām, kas bija pakļautas cenzūrai. Viņu valodas izmira, viņu manuskripti tika izdzēsti. Taču viņi sniedza ieguldījumu, par ko mēs nezinām. Un tagad mēs atdzīvinām un pārlasām viņu devumu.”
Zinātnieks pauž pārliecību, ka jaunatklājumi kļūs par pamatu daudziem akadēmiskajiem un pētnieciskajiem darbiem visā pasaulē. Tieši šim nolūkam tiek gatavota Sv. Katrīnas klostera palimpsestu tiešsaistes digitālā bibliotēka.
