Tomskas apgabala Kargasokas rajons. Novojugino ciema centrā sapulcējušies iedzīvotāji un vietējas varas pārstāvji, lai atklātu pelēka granīta pieminekli ar 252 Latvijas iedzīvotāju vārdiem. To izsūtīto vārdiem, kuri uz mūžīgiem laikiem palikuši Sibīrijas zemē. Akmenī iekalti to vārdi, kuru kapa vietas izdevās noskaidrot.
„90% gadījumu vairs dabā to reālo kapa vietu nav iespējams atrast. Ir pāris vietu, kur vēl ir saglabājušas, kur vēl 50. gados ir liktas piemiņas zīmes, bet tās ir bēdīgā stāvoklī, un līdz ar to mēs pieņēmām lēmumu, ka mēs varētu izveidot vienu kopīgu piemiņas vietu un uzlikt piemiņas zīmi 252 Kargasokas rajonā mirušajiem Latvijas iedzīvotājiem. Tur nav tikai latvieši, tur ir gan krievi, gan ebreji, gan poļi,” stāsta Brāļu kapu komitejas priekšsēdētājs Arnis Āboltiņš.
Latvijas Valsts arhīva ziņas par 1941. un 1949. gada deportācijās Tomskas apgabalā mirušajiem vairāk nekā 2200 Latvijas iedzīvotājiem Brāļu kapu komiteja nosūtīja salīdzināšanai Tomskas apgabala Iekšlietu pārvaldes informācijas centram. Vairumā gadījumu arhīvu materiālos nebija norādītas konkrētas apbedījuma vietas un kapsētas. Tāpēc vajadzēja apzināt tuvējās kapsētas pie pēdējām dzīves vai miršanas vietām. Tas prasīja vairākus gadus. Brāļu kapu komitejas uzdevumā uz Kargasokas rajonu devās Kārlis Bērziņš un Dzintars Kraujiņš. Viņi apsekoja ap 20 kapsētu, taču atzīst, ka atrast apbedījumus un kaut kādas norādes, ka apglabātais ir latvietis, praktiski ir neiespējami. Piemēram, Vasjuganass upes krastā kapi tiek skaloti ārā un gadus 20 -30 apbedīšanai ir cita vieta. Tomēr jāsaglabā to cilvēku piemiņa, kas tur nomiruši un bija izsūtīti tur, lai nākošas paaudzes redzētu un zinātu par to, ka tādas lietas ir bijušas.
Viņi paši ir represētie. Dzintaram bija tikai seši mēneši, kad vecākus ar diviem bērniem izsūtīja. Kārlim savukārt bija deviņi gadi. Padomju vara abu ģimenes deportēja, jo bija lielas saimniecības un daudz zemes. Viņu ģimenes izdzīvoja un atgriezās 50. gadu vidū.
„Es aizbēgu no Sibīrijas kopā ar savu vecomammu 55. gadā ar pirmo kuģi. Vecāmamma aizbēga otro reizi un izdevās bez jebkāda dokumenta atbraukt Latvijā un mūs neviens nepārbaudīja,” atceras Dzintars Kraujiņš.
Kārlis Bērziņš: „Sādžā, kurā mēs dzīvojām lielajā kolhozā, kur dzīvoja ap 400 cilvēku un 70 latviešu, šobrīd ir tikai trīs mājeles jeb būdeles un deviņi deklarētie cilvēciņi. Apvienotajā kolhozā bija sešas sādžas, nu palikusi tikai viena.”
Abi vīri stāsta, ka no satiktajiem sādžiniekiem neviens nemāk parādīt kapavietas, kuras ir latviešu, jo viņu kapu kultūra atšķiras no mūsu.
Pieminekļa uzstādīšana izmaksāja 10 tūkstoš eiro. Un, ja būs finansējums, tādus plāno uzstādīt arī citur Tomskas apgabalā. Darbi notiek saskaņā ar Latvijas un Krievijas valdības vienošanos par apbedījumu statusu abās valstīs. Nekādu sarežģījumu Krievijā neesot bijis. Tomskas apgabala un Kargasokas rajona administrācija bijusi pretimnākoša. Par pieminekļa atklāšanu represētajiem Latvijas pilsoņiem informēja vietējā televīzija, kas iztaujāja Brāļu kapu komitejas priekšsēdi.
