''Šeit ir biezos slāņos saldūdens gliemeņu čaulas un sīko zivju kauli, tātad ir bijis neliels pacēlums Salacas krastā, tieši tur, kur tā iztek no Burtnieku ezera, un tā bijusi labvēlīga vieta cilvēkiem, zvejai. Rezultātā te uzkrājušies biezi kultūrslāņi. Tas šo vietu padara par starptautiski nozīmīgu, jo no tām bagātīgajām akmens laikmeta cilvēka pārtikas paliekām var daudz secināt par seno iedzīvotāju uzturu.''
Arheologs Valdis Bērziņš spriež, ka Riņņukalna apmetnē bijis zvejas tacis vai murdi Salacā, šī bija tā vieta, kur viņi ķidāja zivis un cepa gliemenes. Tolaik izmantoti keramikas trauki pārtikas vārīšanai, tādi 10 litru izmērā. Senākās keramikas lauskas šeit atrod bieži, jo tas ir laiks, kad pie mums sāk izmantot māla traukus.
Apmetni atklāja 19.gs. 70. gados, izrakumus vadīja grāfs Karls Zīvers. Vēlāk arī citi arheologi veica šeit rakumus 20.gs. 40. gados, un tika uzskatīts, ka šī vieta ir lielā mēra izpētīta. Arheoloģiskie izrakumi ir destruktīvs process, kurā, jau izpētot un rokot kultūrslāņus, tas objekts tiek iznīcināts. Taču arheologi 2011. gadā atgriezās pie rakumiem šeit un nelielā platībā izdevās atsegt arī iepriekš neskartos akmens laikmeta slāņus. Tas bija pamats, lai tagad pēc sešiem gadiem atsāktu pētīt Riņņukalnu plašākos rakumos. Bērziņš stāsta, ka šogad iegūst jau pilnīgāku ieskatu par to, kā cilvēki šeit ir dzīvojuši.
Jau sāk atklāties nelielas paliekas no konstrukcijām – stabu bedres, kas liecina, ka ļaudis šeit ir cēluši mājvietas vai kādas zivju žāvēšanas konstrukcijas.
‘’Tāpat mēs arī rokamies iekšā melnā kūdrainā slānī zem šiem pārtikas palieku slāņiem, lai saprastu, kā tā apmetnes dzīve šeit aizsākusies, jo arī tajos slāņos ir atrodami akmens laikmeta priekšmeti. Gribam saprast, kad tieši viņi te apmetās un kā tā dzīve šeit mainījās, kas saistījās ar vides izmaiņām,'' saka Bērziņš.
''Šoreiz neesam atraduši apbedījumus, tos pārsvarā atrada baltvācieši tajos 19. gadsimta rakumos. Mēs gan šoreiz pārtikas atlieku slāņos esam atraduši atsevišķus cilvēku kaulus, bez kādām kapu bedres liecībām. Pagaidām neizvirzām konkrētas hipotēzes, bet viens skaidrojums ir, ka cilvēki, rokot kādu bedri, uzdūrušies vecam apbedījumam - cilvēka kauliem un vienkārši izmētājuši tos. Bet tas viss tiks vēl analizēts, tāpat paši atrastie kauli tiks pētīti, izotopu sastāvs tajos arī dos papildu informāciju par apmetnes seno cilvēku uzturu.
Šī arheoloģiskā izpēte, kad paši rokam mūsdienās, mums ļaus labāk izprast tos pirmos pētījumus no grāfa Zīvera 19. gadsimta pierakstiem. Mums būs plašāka un detalizētāka aina par akmens laikmeta apmetni šeit.''
Šoreiz projekta finansējums nāk no Vācijas pētniecības padomes, to izdevās iegūt, jo 2011. gada izrakumu rezultāti tika plaši publicēti un pierādīts, ka objektam ir nozīme starptautiskā līmenī un to ir aktuāli pētīt.
Protams, būtu svarīgi, lai ir arī nacionālais finansējums, kas nodrošina pētnieciskos izrakumus, nevis tikai būtu uzraudzības izrakumi, kad tiek veidota kāda infrastruktūra.
''Akmens laikmeta pētniecībā iesaistās kādi pieci cilvēki Latvijā. Kopumā mēs esam bagāti ar akmens laikmeta objektiem, bet arheologiem rokas ir par īsu, lai varētu izvērsti pētīt daudzus no tiem. Taču pēdējos gados nākuši klāt daudzi dati par vidējo un vēlo akmens laikmetu Kurzemē, arī šajā pusē notiek vairāk pētījumu. Tā kā kopumā nāk klāt informācija, un es pat teiktu, ja šobrīd būtu jāraksta apkopojošs darbs par akmens laikmetu Latvijā, tas būtu grūti, jo ir diezgan daudz jaunu materiālu, kas nākuši klāt. Tie būtu jāapkopo, manuprāt; vēstures aina mainās visu laiku, un mūsu zināšanas arī par akmens laikmetu Latvijā arvien uzkrājas,'' secina Valdis Bērziņš.
