Šogad visā pasaulē piemin reformācijas 500.gadskārtu, par atskaites punktu ņemot 1517.gadu, kad Mārtiņš Luters pienagloja 95 tēzes pie Vitenbergas baznīcas durvīm. Šo notikumu uzskata par aizsākumu ļoti būtiskām pārmaiņām kristīgajā baznīcā un sabiedrībā kopumā, kas izmainīja cilvēku domāšanu, paradumus, tikumus un līdz ar to arī visu kultūrvidi.
Arī Latvijas un Rīgas dzīvē reformācija bija kardināls pagrieziena punkts, turklāt Rīga reformācijas idejas pārņēma strauji; te sava loma bija mācītājam Andreasam Knopkem un viņa izstrādātajām 24 tēzēm, ko viņš cēla priekšā Rīgas Svētā Pētera baznīcā 1522.gadā, piecus gadus pēc Lutera uzsāktajām aktivitātēm.
- Pēterbaznīcas mūros manāms kontrasts, kas arī ir viena no reformācijas liecībām
- Tieši no Rīgas Svētā Pētera baznīcas sākās reformācija Livonijā
- Pārmaiņas skar arī laicīgo dzīvi, mainot domāšanu, ka arī tā ir liela un skaista vērtība
- Notiek sabiedrības polarizēšanās, taču ticības brīvības iedibināšana ļauj izvairīties no asinsizliešanas
- Luterisko dzīvei 16.gs. nogalē nopietni apdraudēja centieni atjaunot katoļu baznīcas tiesības
Reformācijas kontrasts arī mūros
Ar mākslas zinātnieku, Zinātņu akadēmijas prezidentu Ojāru Spārīti Latvijas Radio tiekas Pētera baznīcas priekšlaukumā un dodas apskatīt jauno ielas nosaukuma plāksni pie dievnama sienas, kas apliecina, ka tagad laukums nes reformācijas vārdu.
Stāvot baznīcas labajā stūrī, paveras skats gan uz tās fasādi, gan sāniem un aizmuguri, ļaujot ieraudzīt, cik vizuāli atšķirīgas ir šīs daļas. Fasāde ar tās izsmalcinātajiem portāliem veidota pilnīgi citā stilā nekā pārējie baznīcas mūri no sarkanajiem ķieģeļiem. Kā izrādās, šis kontrasts jau ir viena no reformācijas laika liecībām.
„Šī baznīcas portālu un fasādes daļa ir ietērpta sārtā gliemeždolomītā. Un to izdarīja brīnišķīgais Rīgas būvmeistars Ruperts Bindenšū, pēc kura projekta 1680.gados visa fasāde tika pārveidota un izgatavoti arī trīs majestātiski portāli, liecinot, ka šī baznīca ir pavisam kaut kas cits, ka tā nav tāda, kā senatnē baznīcas būvēja. Kurpretī sarkanā ķieģeļu baznīca katram liecina, ka tā ir katoļu baznīca, tas asociējas ar pagājušo laiku, ar zināmu konservatīvismu, no kā Rīga ir vēlējusies atsacīties. Bet Rīgai varbūt negribējās tērēt toreiz tik daudz naudas, lai ar jauno celtniecības materiālu jaunā stilā apšūtu pilnīgi visu baznīcu.
Viņi kā labi teātra dekoratori uztaisīja baznīcas priekšējo fasādi pievilcīgu un teica – mēs esam citi!” atklāj Ojārs Spārītis.
Reformācijas sākuma punkts Livonijā
Stāvot nu jau par Reformācijas laukumu nodēvētā laukuma vidū, Ojārs Spārītis uzsver – ir likumsakarīgi un svarīgi, kas tas iemantojis šādu identitāti, jo tieši no Rīgas Svētā Pētera baznīcas sākās reformācija Livonijā. Tieši no šejienes atskanēja Rīgā pirmie luteriskie sprediķi, un tieši no šejienes sabiedrība gan tirgus laukumos, gan veikalos, gan amatnieku darbnīcās iznēsāja no mutes mutē ziņu, ka Rīgā sākas jaunas vēsmas garīgajā dzīvē, kas līdzi nesīs pārmaiņas politikā, nodokļos, cilvēku attiecību modeļos, uzvedības un ģērbšanās stilā, un vēl daudzos citos cilvēka dzīves aspektos.
„Reformācija bija Latvijai un Rīgai savdabīgs
pavērsiena punkts, tā palīdzēja sākt moderno domāšanu gan garīgajā, gan saimnieciskajā attīstībā, gan cilvēka uzvedībā.
Un vajadzēja mainīt cilvēka apziņu, un šī apziņa pavērsās moderna renesanses – aktīva un darboties spējīga cilvēka virzienā tā, ka Mārtiņš Luters Vitenbergā 1517.gada 31.oktobrī ar savām 95 tēzēm paziņoja, ka ir sācies jauns laikmets cilvēka apziņā. Rīgā tas notika dažus gadus vēlāk, kad no Kistrīnas iebraukušais luterāņu teologs Andreass Knopke savas 24 tēzes aizstāvēja atklātā disputā, šeit Pētera baznīcā disputējot ar katoļu mūkiem, un viņus uzvarēja. Patiesību sakot,
arī tā bija prāta vētrai līdzīga uzskatu kauja, kuru izcīnīja sabiedrība.
Viena daļa, kas gribēja dzīvot pa jaunam, otra, kas gribēja skatīties atpakaļ, un mēs, Pētera baznīcas priekšā stāvot, arī domājam, ka mēs lūkosimies dzīvē tikai uz priekšu,” stāsta Spārītis.
Laicīgā dzīve kā liela un skaista vērtība
Mākslas zinātnieks kopā ar Latvijas Radio ver vaļā Pēterbaznīcas durvis, lai dotos iekšā dievnamā un aplūkotu zīmīgākās reformācijas laika liecības: „Ieejot iekšā Sv.Pētera baznīcā, mēs esam priecīgi palepoties ar to, ka Pētera baznīca šobrīd, reformācijas piecsimtgadē, kļūst par savdabīgu reformācijas pieminekļu, piemiņas zīmju un simbolu uzkrāšanas un eksponēšanas vietu. Šis gads ļauj iegūt Pētera baznīcai zīmīgu garīgu identitāti, kam ir reliģisks pamats, bet ļoti liela kontekstuāla izpausme cilvēka, rīdzinieka laicīgajā dzīvē.”
Laicīgā dzīve līdz ar reformāciju sāka ieņemt arvien nozīmīgāku lomu,
akcentējot, ka cilvēks nav tikai nabaga grēcinieks, kam jākaisa sev pelni uz galvas, bet arī laicīgā dzīve ir liela un skaista vērtība.
Šo aspektu Pēterbaznīcā atspoguļo pie sienām esošās epitāfijas – piemiņas plāksnes ar dažādiem simboliem un uzrakstiem, kas veltītas Rīgai nozīmīgām personībām un piemin ne tikai viņu ceļu aizsaulē, bet arī laicīgajā dzīvē padarīto.
Ejot maršrutā pa baznīcas labo sānu jomu, altāra sānos redzama ļoti liela pelēcīgā smilšakmenī izkalta renesanses stila epitāfija. „Tā ir epitāfija Francim Ringenbergam, kurš ir miris 1611.gada maijā. Viņš ir bijis Rīgas rātskunga Gerharda Ringenberga dēls, kurš ir studējis politiku un juridiskās zinātnes Vācijā un Itālijā un pat bijis vizītē pie Polijas karaļa, viņa galmā. Tomēr acīmredzot kāda slimība viņu ir pieveikusi, viņš ir miris 27 gadu vecumā. Un, protams, sāpju sarūgtinātā ģimene viņam ir veltījusi tādu īstu renesanses epitāfiju, kuras pašā augšā ir cilnis ar Kristus augšāmcelšanās reljefu, savukārt, lūk, uz inteliģentās sabiedrības apziņu epitāfijā runā lielais latīņu teksts, kas atrodas pa vidu milzīgajā rakstu laukumā starp kolonnām. Šajā tekstā aprakstīti viņa studiju ceļojumi un, protams, viesošanās Polijas karaļa galmā. Kā jau juristam, kreisajā pusē mēs redzam tādu mazu sānu vērtnīti ar justīcijas jeb patiesības alegoriju, savukārt labajā pusē – sievietes alegoriju ar enkuru rokā, kas simbolizē cerību, kas paliek katram cilvēkam: mirušajam – cerība uz augšāmcelšanos, dzīvajam cilvēkam, ka viņš savu dzīvi nodzīvos godam,” skaidro Ojārs Spārītis.
Polarizēšanās, bet bez asinsizliešanas
Francim Ringenbergam veltītajā epitāfijā redzamais cilnis ar Kristus augšāmcelšanās ainu ir ļoti raksturīga zīme luteriskajā kultūrā. To spilgti apliecina kāda cita baznīcā ieraugāma reformācijas liecība – šīs kustības Rīgā aizsācējam Andreasam Knopkem veltītā kapa plāksne: „Arī šeit no kapa augšā ceļas Kristus, un
tā ir viena no agrīnākajām reformētās Eiropas kultūrā Kristus augšāmcelšanās bildēm,
kas ir tikusi iegravēta tieši tādā nolūkā, ka Andreass Knopke ir vēstnieks jaunām idejām, viņš vēsta to, ka arī baznīcas mākslā un simbolikā parādās tādi tēli, kas katoļu baznīcai nesimbolizēja to, ko ar to saprot jaunā laika cilvēks. Un šī jaunā laika cilvēkam šāda zīme ar Kristus augšāmcelšanos bija kā politisks plakāts, kā parole. Ja, lūk, viņš šādu emblēmu redz savu acu priekšā, viņš saprot, ka tā ir zīme, ar ko jāsaprot - mans domubiedrs, tātad luterānis, un te es esmu savējo vidū.”
Tieši Andreasa Knopkes iecelšana par Sv.Pētera baznīcas arhidiakonu 1522.gada 23.oktobrī, tātad piecus gadus pēc Mārtiņa Lutera uzsāktajām aktivitātēm, tiek uzskatīta par reformācijas sākumu Rīgā un visā Livonijā. „Kamēr visapkārt visās Rīgas baznīcās turpina sludināt katoļu priesteri, dievkalpojumi notiek pēc katoļu kārtības, šis iebraucējs Rīgā no tolaik ļoti drosmīgās un pašpārliecinātās Rīgas rātes tiek nozīmēts Pētera baznīcā par sludinātāju.
No tā brīža šeit sākas būtībā disidentiska darbība ar jaunu uzskatu sludināšanu un, protams, izvēršas par uzskatu maiņu, sabiedrības polarizēšanos.
Bet nekad šī polarizēšanās nenonāca līdz pilsoņu karam, kā tas bija Vācijā. Latvijā, Rīgā bija tāds ļoti gudrs politiķis Valters fon Pletenbergs, vācu ordeņa mestrs, kurš, lai nepieļautu ekscesus, 1525.gada 21.septembrī pasludina, ka no šī brīža Rīgā ir iespējama ticības brīvība. Luterāņi vairs nav ienaidnieki katoļiem, un katoļi nav ienaidnieki jaunās ticības piekritējiem. Tas ir uzskatāms par ļoti tālredzīgu politisku aktu, ar kuru
Livonijā bez asinsizliešanas iedibinās šo abu konfesiju līdzāspastāvēšana.”
Simboliski pretotos apspiestībai
Luteriskajai dzīvei nopietni apdraudējumi radās 16.gadsimta nogalē, kad Rīga nonāca Polijas karaļa Stefana Batorija pakļautībā, kurš ar lielu sparu Latvijā atjaunoja katoļu baznīcas tiesības.
Ļoti interesants šī laika liecinieks ir 1595.gadā izgatavotais septiņžuburu bronzas svečturis, darināts Rīgā, Georga Meijera bronzas lietuvē.
„Pētera baznīcas draudze pasūtīja šo savdabīgo, milzīgo gaismas ķermeni. Kāpēc? Jo nevarēja jau vairs aiziet prom no tā, ka teju 100 gadu bija luteriskajā apziņā dzīvojuši. Draudze Polijas karaļa un katoļu baznīcas spiedienu uztvēra kā tādu tumsas slogu, un, lai pretotos simboliski šai apspiestībai, viņi pasūtīja šo gaismas lukturi, kas apliecināja - mēs savā baznīcā saglabāsim kā svētu savu luterisko gaismu, pieminēsim tās vērtības, ar kurām mēs esam jau divās paaudzēs dzīvojuši par spīti tam, kas plosās ārpus šīs baznīcas sienām,” skaidro Spārītis.
Šonedēļ Sv.Pētera baznīcā atklāta jaunākā liecība reformācijai Livonijā, un tā ir tēlnieka Jāņa Strupuļa veidotā piemiņas plāksne: „Plāksnē mēs lasām, ka ar Rīgas rātes un rīdzinieku atbalstu (paskatieties, kas par komplimentu Rīgas rātei, kas toreiz ir bijusi tik progresīva!) Rīgā un Livonijā sākās reformācija.”
Reformācijai 16.gadsimta sākumā bija ļoti liela loma Rietumeiropas garīgajā un politiskajā atmodā, ir pārliecināts Ojārs Spārītis, jo
reformācija atsvabināja cilvēkā apziņu un šī jaunā dinamiskā apziņa ļāva viņam nebaidīties no dzīves,
bet no tās ņemt un tai dot ļoti daudz radošu impulsu, jo visas cilvēka dzīves izpausmes ir dievišķas.
