Savu pirmizrādi „Lāčplēsis” gan piedzīvoja pēc Latvijas desmitgades nosvinēšanas, jo projekts bija tam laikam neredzēti vērienīgs.
Pirmizrāde notika 1930.gada 3.martā kinoteātrī „Palladium”. Latvijā tolaik rādīja komēdijas, dokumentālās filmas un, mūsdienu valodā runājot, arī spēlfilmas, bet tās bija īsmetrāžas filmas. Latvijas tapšanas filma, kā to tolaik dēvēja, bija pusotru stundu gara.
Mūsdienu skatītājs bauda visdažādākās kino iespējas, bet mēmais kino prasīja nedalītu skatītāja uzmanību. Klavieru pavadījums izteica notikumu raksturu, bet vissvarīgākais tomēr notika filmas mainīgajos kadros. Un „Lāčplēsī” notika daudz… Filmas darbība ir divās paralēlās pasaulēs – mītiskā, kur Lāčplēsis cīnās ar Melno bruņinieku, un reālā, kur uz Latvijas brīvības cīņu fona plaukst Mirdzas un Jāņa mīlestība.
Filmas režisoru Aleksandru Rusteiķi gan apbrīnoja, gan aprunāja par ambicioziem plāniem, gan arī slavēja par daudzo Latvijas vēsturei nozīmīgo faktu iekļaušanu filmā. Piemēram, Latvijas valsts proklamēšana, 1919.gada brīvības cīņas, kas ir visiem zināmi notikumi, bet vēstures smalkumu zinātāji var atrast arī citus zīmīgus tēlus un simbolus.
Filmas budžets sākotnēji bija 40 000 latu, un tik lielam projektam tas nav daudz. Valsts atbalsts bijis 10 000 latu, bet lielāko finansējuma daļu sniedza Aizsargu organizācija un Kara ministrija. Vēl filmas uzņemšanu padarīja lētāku tas, ka statisti un vairāki aktieri strādāja bez atlīdzības.
Pēc filmas pirmizrādes Latvijas prese teju pusmartu slavēja, pēla un analizēja ilgi gaidīto Latvijas tapšanas filmu „Lāčplēsis”.
Iekšlietu ministrijas "Vēstnesis" raksta: „Filma izdevusies ļoti labi un ir vērtīgākais Latvijā izdarītais uzņēmums. Izdevīgi piesaistot vēsturiskos notikumus Lāčplēša „gara” mantinieka Jāņa Vanaga mīlas stāstam, filma vietām tik spēcīgi aizrauj skatītājus, ka visā plašā zālē nepalika nevienas sausas acs.”
Arī "Ilustrētā Technika" slavē jauno filmu: „Līdz šim mums nebija nevienas filmas, kas tik patiesi un mākslinieciski attēlo latviešu cīņu par tēva zemi un neatkarību. Lāčplēsi šajā filmā tēlo Voldemār Dimze un Laimdotu – Lilita Bērziņš, kuri ar savu spēli atstāj tiešām lielu un neaizmirstamu iespaidu. Melno bruņinieku, vēlāk Nezināmo, tēlo Osvalds Mednis un ne sliktāk izpildīja savu lomu Jēkabs Upenieks, tēlodams nodevēju Kangaru”.
Analītiskāk raksta nedēļas žurnāls "Kino": „Pats par sevi saprotams, ka filma nav bez kļūdām. Tādu ir ļoti daudz. Jau pats scēniskais veidojums ir diezgan vājš un rada veselu schaōsu, kuru vēl papildina dramatiskā kāpinājuma trūkums.”
Izdevums "Elegantā Rīga" savukārt pievēršas personālijām: „Mūsu pirmā vēsturiskā filma „Lāčplēsis” iznākusi labāka, nekā to varēja sagaidīt. Tas tiešām liels kompliments. Protams, tas nav nekāds šedevrs, pat ir vēl ļoti tāli no tā, bet filmu var noskatīties, bez tā, lai būtu jāsarkst. Daži tipi izdevušies labi, pats Dimza (Lāčplēsis), Melnais bruņinieks, Kangars. Toties ļoti aplama ir Lilitas Bērziņas izvēle galvenai lomai, jo tās āriene nav piemērota un viņas spēle ir mākslīgi manierēta”.
Tā, lūk, Latvijas prese šūmējās 30.gada martā, pēc filmas ''Lāčplēsis'' pirmizrādes.
Nākamais skaļākais Lāčplēša uznāciens bija 1988.gadā, kad Rīgas Sporta manēžā notika Zigmara Liepiņa un Māras Zālītes rokoperas „Lāčplēsis” pirmizrāde. Jāpiebilst, ka vēl pēc 25 gadiem rokopera atkal atgriezās pie Latvijas klausītājiem ar citiem izpildītājiem, bet to pašu aktualitāti.
