1919. gada 11. novembris bija pagrieziena punkts uz valsts neatkarību. Ja gadu iepriekš 18. novembrī pieteicām valsts dzimšanu, tad 11. novembrī pierādījām, ka esam gatavi cīnīties par to un aizstāvēt ideālus, uzsver vēstures pētnieki. Latvijas armija pirmo reizi cīnījās zem sarkanbaltsarkanā karoga, parādīja drosmi un apņēmību nepiekāpties ultimātiem.
Rīgas 155. skautu vienības vadītājs Nils Klints ikdienā māca un skaidro vēsturi skautiem. Viņš rāda fotogrāfiju kolekciju - latviešu karavīrus 1919. gadā. Pavisam jaunus zēnus, faktiski pusaudžus. Toreiz armijā pieteicās daudz jaunu cilvēku, jo viņi ticēja idejai par brīvu un neatkarīgu Latviju.
Lai gan Latvijas Republika jau bija proklamēta, tomēr ne viens vien šaubījās, vai izdosies to nosargāt.
Politiskie notikumi bija tik sarežģīti, ka tajos nav viegli orientēties pat vēsturniekiem. "Es gribu, lai mūsu jaunieši saprot, ka mūsu valsti neviens nav uzdāvinājis, ka paši esam izcīnījuši un esam tiešā veidā mantinieki šai pirmajai republikai," sacīja vēsturnieks. "Līdz ar to ir ārkārtīgi svarīgi zināt šo vēsturi, lai mēs spētu gan iedvesmoties, gan turpināt, kas ir izdarīts 1918. gadā, lai mēs varētu būt par savu valsti. Ja zini savu vēsturi, apzinies, tas veido mugurkaulu, pārliecību un vērtību sistēmu."
1919. gadā rudenī Latvijas armija tikai veidojās, taču bija jāstājas pretī Pāvela Bermonta karaspēkam. Cara impērijas virsnieks pēc boļševiku revolūcijas Petrogradā sāka cīņu, lai padzītu lieliniekus no Krievijas. Bermonts Vācijā izveidoja karaspēku, kam Latvijā pievienojās Latvijas Republikas idejas pretinieki, baltvācieši un vācu daļas, kas bija palikušas pēc Pirmā pasaules kara.
Bermontieši 8.oktobrī devās uzbrukumā Rīgai, ieņēma Pārdaugavu. Latvijas armija atkāpās uz Daugavas kreiso krastu. Pēc gandrīz mēnesi ilgām cīņām ar angļu un franču spēku atbalstu latviešu karavīri devās izšķirošā uzbrukumā. 11. novembrī Bermonta karaspēku, kas bija skaitliski lielāks, padzina no Rīgas. Bermontieši zaudēja zemās motivācijas dēļ. Viņi nesaprata, par ko un pret ko viņi karo.
Vidzemes Augstskolas rektors vēsturnieks Gatis Krūmiņš uzsver, ka Latvijas brīvības cīnītāju pusē bija pārliecība un ideja, kam bija liela nozīme.
"Šajā gadījumā viens drosmīgs cilvēks ar ideāliem varēja pārspēt kādus piecus," viņš teica.
"Mēs pirmo reizi cīnījāmies zem sarkanbaltsarkanā karoga par savu valsti. Tas ir pats galvenais," piebilst Nils Klints.
Pēc Rīgas atbrīvošanas 11. novembrī armija varēja visus resursus novirzīt austrumu virzienā cīņai pret Sarkano armiju un galu galā 1920. gadā panākt miera līgumu ar Krieviju.
"Tas tiešām ir neatkarības karš un pēc tam visi turpmākie notikumi.. Latgales atbrīvošana, kā viss pēc tam izvērsās, reāli pierādīja, ka esam tam gatavi. No armijas veidošanas viedokļa, tāpat kā no sabiedrības attieksmes viedokļa, pilnīgi noteikti tas bija pagrieziena punkts. Mēs nodemonstrējām drosmi," teica Krūmiņš. "Apņēmību, ka mēs nepiekāpāmies dažādiem ultimātiem. Ar cīņu izcīnījām. Tā bija tajā brīdī milzīga ne tikai militāra, bet arī simboliska nozīme."
Vācija cerēja saglabāt savu ietekmi Baltijā un mēģināja glābt Bermonta armiju, pasludinot, ka tā uzņemas atbildību par šo karaspēku. Latvijas pagaidu valdība paziņoja, ka tādā gadījumā Latvija atrodas karastāvoklī ar Vāciju. Faktiski tas nozīmēja kara pieteikumu.
"Var teikt, ka karojām divās frontēs," paskaidroja Krūmiņš. "Protams, to nevar salīdzināt ar Otro pasaules karu un Poliju, bet tomēr šī drosme nepiekāpties nospēlēja ļoti pozitīvi tajā brīdī. Un fenomenāli - kura valsts vēl ir uzvarējusi karu, cīnoties vienlaikus gan ar krieviem, gan ar vāciešiem."
Krūmiņš uzsver - šī bija vienīgā reize, kad Latvijas armija guva tik lielus militārus panākumus, balstoties galvenokārt uz pašu spēkiem.
