Budžeta situācija nebija pārskatāma ne tikai sabiedrībai, bet pat Latvijas PSR vadībai, nerunājot par Augstākās Padomes (AP) deputātiem, kuriem bija jābalso par budžeta apstiprināšanu. Vēsturnieks Gatis Krūmiņš savā pētījumā ir skaidrojis arī valsts budžeta uzskaites principus Padomju Latvijā.
Centralizācija un nepārredzamība
PSRS bija raksturīga augsta procesu centralizācija – tas attiecās arī uz finanšu politiku un ekonomikas pārvaldību. Padomju valstī darbojās komandekonomika – šāds ekonomikas modelis paredz valdības kontroli pār preču ražošanu un izplatīšanu un cenām. Varas iestāžu apstiprinātajam plānam bija likuma spēks, un plāna izpilde tika cieši uzraudzīta.
Arī budžets ar plānotajiem ieņēmumiem un izdevumiem tika apstiprināts centralizēti. Taču, kā atzīmē Krūmiņš, ieņēmumi un izdevumi tika sadalīti starp republiku un Vissavienības budžetiem. Katrā padomju teritorijā tika uzskaitīti konkrētās republikas un Vissavienības budžeta ieņēmumi un izdevumi. Par budžeta norēķiniem noteiktajā teritorijā bija atbildīga attiecīgās republikas Finanšu ministrija, un uzskaiti veica PSRS Centrālās bankas republikāniskā filiāle. Arhīvu dokumenti, uz kuriem vēsturnieks balstījis sava pētījuma aprēķinus par izdevumiem un ieņēmumiem, savulaik gatavoti PSRS Centrālās bankas Latvijas, Lietuvas un Igaunijas filiālē.
Padomju vara centās radīt iespaidu, ka katra PSRS republika budžetu veido suverēni un ka šis process ir pārskatāms.
Piemēram, Latvijas PSR budžetu apstiprināja republikas Augstākā Padome, un par to sabiedrība tika informēta medijos. Tomēr, kā uzsver Krūmiņš, šī bija tikai "izrāde" – tā slēpa, kā veidojās reālās naudas plūsmas un cik ļoti lielā mērā šos procesus diktēja centrālā vara.
"Patiesā finanšu situācija, budžetu attiecības, bilance un norēķini no sabiedrības tika slēpti, par reālo situāciju bija informēta tikai augstākā valsts vadība," raksta Krūmiņš. "PSRS un Latvijas PSR AP balsoja un budžetus apstiprināja, taču deputātiem nebija ne jausmas, kāds ir reālais finanšu stāvoklis un kam nauda tiek prioritāri virzīta."
Vietējo varasiestāžu nelielo teikšanu pār tēriņiem ilustrē kaut vai tas, ka, piemēram, pēc Otrā pasaules kara tikai aptuveni ceturtā daļa no ienākumiem, kas tika gūti Latvijas PSR teritorijā, tika ieskaitīti republikas budžetā. "Pārējie ieņēmumi tika novirzīti uz PSRS budžetu, kur ieņēmumi tika sadalīti atbilstoši centrālās varas prioritātēm," norāda vēsturnieks, pie reizes uzsverot, ka starp šīm prioritātēm bija arī militarizācija un represīvo iestāžu darbs.
Nodokļi un citi ienākumu veidi
Katru mēnesi Centrālās bankas filiāles apkopoja budžeta izpildes rezultātus un katra gada sākumā sūtīja uz Maskavu. Tur šīs atskaites tika analizētas, un pēc tam nepieciešamības gadījumā prasīti precizējumi un labojumi. "Kopumā jāatzīst, ka Maskava ar Baltijas republiku grāmatvežu darbu bija apmierināta – korekcijas bija nebūtiskas vai arī to nebija nemaz," secinājis Krūmiņš.
Bankas atskaitēs katrai ieņēmumu pozīcijai bija divas ailes – viena par to, kuras summas novirzāmas uz republikas budžetu un otra – par Vissavienības budžetā ieskaitītajām naudām.
Nozīmīgākais budžeta ienākumu veids bija nodokļi. No tiem vislielākos ieņēmumus nodrošināja apgrozījuma nodoklis, taču bija arī iedzīvotāju ienākuma nodoklis, lauksaimniecības nodoklis, vecpuišu un mazģimeņu nodoklis. Kā norāda vēsturnieks, nodoklis faktiski bija arī valsts aizņēmumi no iedzīvotājiem – tā dēvētās “obligācijas” jeb vērtspapīri, kas iedzīvotājiem bija par nopelnīto jāiegādājas.
"Atteikšanās "aizdot" valstij naudu tika kvalificēta kā kaitniecība," norāda Krūmiņš. Brīdī, kad valsts atdeva šo parādu, reālā naudas vērtība jau bija ievērojami kritusies.
PSRS budžeta izdevumu uzskaite tika dalīta divās kategorijās. Pirmā vēstīja par Vissavienības ministriju kontrolē esošo uzņēmumu izdevumiem, bet otrā bija slepena, un tajā tika apkopoti dati par militāro un iekšējās drošības sfēru. Šī kategorija naudas izteiksmē līdzinājās tai, kas vēstīja par valsts uzņēmumiem, vai pat to pārsniedza.
Noslēptā informācija
Tomēr pat tā PSRS budžeta izdevumu daļa, kas neskaitījās slepena un attiecās uz Latviju, tā arī nekad netika padarīta pieejama sabiedrībai, uzsver Krūmiņš.
Pēc viņa rīcībā esošās informācijas, vienīgā informācija par PSRS budžeta izdevumiem bija atrodama republiku budžetos, kuros bija iekļauta sadaļa "PSRS budžeta dotācija". Tam vajadzēja palīdzēt uzturēt spēkā priekšstatu par to, ka no Vissavienības budžeta tiek balstīti republiku budžeti – lai gan vismaz Baltijā situācija bija gluži pretēja.
"Informācija par šo finanšu līdzekļu kustību ne sabiedrībai, ne pētniekiem ilgstoši nebija pieejama, līdz ar to izpratne par reālo situāciju PSRS finanšu politikā budžetu līmenī bija minimāla," secina vēsturnieks. “Šo informācijas trūkumu aizpildīja padomju oficiālie avoti, kas stāstīja par lielām investīcijām, nekad gan nesniedzot dokumentārus pierādījumus, kas tādus apgalvojumus pamatotu.”
Pat pēdējais PSRS līderis Mihails Gorbačovs savās atmiņās ir atzinis, ka laikā, kad viņš jau bija Komunistiskās partijas Centrālkomitejas politbiroja loceklis, viņam nebija pieejama informācija par budžeta izpildes rezultātiem.
Kad viņš tos lūdzis toreizējam PSRS vadītājam Jurijam Andropovam, politiķis saņēmis atteikumu ar šādu komentāru: “Re, ko sagribējuši! Nē, budžetā es jūs nelaidīšu.”
Krūmiņa analizētie PSRS Centrālās bankas Latvijas, Lietuvas un Igaunijas filiāles grāmatvedības dokumenti sniedz pārskatu par visiem Latvijas teritorijā gūtajiem ieņēmumiem un izdevumiem. Vēsturnieka aprēķini liecina - Baltijā ieņēmumi bija lielāki nekā izdevumi, un šīs valstis PSRS finansiāli ir balstījušas vairāk, nekā no tās saņēmušas palīdzību. Ar pētījuma pilno tekstu ir iespējams iepazīties šeit.
Šī publikācija ir ceturtā piecu rakstu sērijā par PSRS finanšu politiku Latvijā un mītu, ka padomju laikos Latvija saņēma plašas investīcijas. Noslēguma rakstā apskatīsim, kāda ir šī pētījuma secinājumu nozīme mūsdienu Latvijas ekonomisko procesu skaidrojumā.
