Mežabrāļi CIP slepenajos arhīvos: Pretošanās kustība VDK kontrolē

Rietumu specdienestu operācijas, kurās Baltijā 40. un 50. gadu beigās iefiltrēja aģentus, liela nozīme bija atbalstam un palīdzībai no mežabrāļu puses. Cik var spriest pēc nesen atslepenotajiem ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes (CIP) dokumentiem, visas šīs operācijas beidzās ar graujošu sakāvi. Tik aizdomīgi graujošu, ka amerikāņu izlūkdienests nosprieda - gan Igaunijā, gan Latvijā, gan Lietuvā "visu partizānu kustību kontrolē Valsts drošības komiteja (VDK)", ziņo Rus.lsm.lv.

Formāli amerikāņu AECOB projekts, proti, Rietumos savervētu latviešu aģentu iefiltrēšana Latvijas PSR, tika pārtraukts 1959.gada 1.janvārī. Pirmo triecienu pret informantu tīklu, izveidotu ar pagrīdes kustības palīdzību, PSRS specdienesti, kā jau rakstīts, veica 1957.gada vasarā. Tomēr daļa no CIP aģentu izveidotā ziņotāju tīkla vēl 1958.gada pavasarī tika uzskatīta par neskartu.

Proti, kāds 1958.gada 7.aprīļa dokuments par ziņu, saņemtu no aģenta AECOB/3, parāda brīvību no PSRS dienestu kontroles. 

"Šajā ziņā ir sekojošie indikatori:

a. atklātais teksts beidzas ar to pašu vārdu, ar kuru slēptais teksts, parādot brīvību no [VDK] kontroles.

b. atklātais teksts beidzas ar jautājuma zīmi, parādot brīvību no kontroles.

c. slēptais teksts ir parakstīts "OSSKARS", parādot brīvību no kontroles."

Tomēr raksti par Rietumu aģentūru tīkliem Baltijas valstīs parādījās ne tikai padomju republiku - "Cīņa" un "Sovetskaja Latvija" - izdevumos, bet arī centrālajā presē, proti, žurnālā "Ogoņok" un "Komsomoļskaja pravda" 1957.gada decembrī (pēdējais raksts no šīs sērijas CIP rokās nonāca tikai 1958.gada marta beigās). Var pieņemt, ka cita starpā šīs informācijas parādīšanās - noteikti sankcionēta no VDK - piespieda CIP mainīt savu pozīciju.

Arī aģenti cits pēc cita pārstāja sazināties, un dažos gadījumos pat viņu Rietumos dzīvojošie radinieki (t.sk. tie, kas piedalījās Baltijas bēgļu organizācijās) pēkšņi pazuda un pēc tam atkal uzradās Dzelzs priekškara otrā pusē, kur spēlēja redzamas lomas.

1. Depeša. AECOB operāciju apskats. 

Slepeni. 1958.gada 18.oktobrī

[...]

5. secinājumi

A. Jāpieņem, ka Padomes zināja par ASV specdienestu iesaisti Baltijas TIEBAR [Zviedrijas izlūkdienesta apzīmējums - red.] sākot ar, vēlākais, 1952.gadu. Aldonas nodevība (Zviedrijā dzīvojoša Latvijā iefiltrētā aģenta TILBURY-2 meita, kas atgriezās Latvijā kopā ar vīru - red.) ir tikai nesenākais VDK pieejamais avots. Tātad Aldonai pieejamās zināšanas par amerikāņu-zviedru operācijām Baltijā uzskatāmas tikai par "apstiprinājumu" tam, ko VDK jau tāpat zina. 

B. Saistības starp Igaunijas, Latvijas un Lietuvas TIEBAR REDSOX operācijām, kā arī TILESTONE/BAKER [aģenta] nosūtīšana pēc tam, kad PSRS nokļuva aģents, kas gatavojās šai operācijai, vēl 1949.gadā deva VDK pietiekami daudz pavedienu, lai no tā laika sāktu kontrolēt visus zviedru aktīvus Baltijā. 

C. "Ogoņok" publikācija 1957.gadā fokusējās uz Igaunijā [nepieminot Lietuvu un Latviju] iefiltrēto CIP un zviedru aģentu darbībām. Tas, vai padomju specdienesti ar nolūku pielaida rakstos kļūdas, vai viņiem tiešām nebija pieejama visa informācija, ir atvērts jautājums. 

D. Baltijas operāciju "pārklātā apputeksnēšana" (sic) gan Zviedrijā, gan Baltijas reģionā, kā arī pārklājošās intereses un attiecības starp vairākām CIP rezidentūrām, kā arī britu specdienestiem, izslēdz iespēju [...] nonākt pie drošticama secinājuma, vai kādi no aktīviem ir palikuši "tīri" un vai tādi vispār ir. Tāpēc tālāka aģentu TILBURY/1 un AECOB-7 pārvalde jābalsta pieņēmumā, ka viņus kontrolē padomju specdienesti. Sākot ar "Ogoņok" publikāciju [...] TIEBAR-8 uzskata, ka visi viņa bijušie aģenti ir kompromitēti." 

Faktiski CIP atzina, ka Baltijas operācijas, kuras Rietumu specdienesti uzskatīja par savējām, lielā mērā bija arī VDK operācijas. Vairākus gadus vēlāk CIP nonāca pie cita, daudz plašāka mēroga secinājuma - ka mežabrāļu bruņotā pretošanās kustība Baltijā arī bija VDK kontrolēta.

Dokumentus, kas skaidro, kā CIP nonāca pie šāda secinājuma, arhīvos Rus.lsm.lv atrast neizdevās. Tomēr tālāk lasāmajos izvilkumos no vēl kāda dokumenta rakstīts, ka 60.gadu vidū šāda nostāja nebija ne jauna, ne īpaši pārsteidzoša. Dokumenta autors, kura vārds ir dzēsts, par to izsakās kā par daudzus gadus zināmu patiesību. 

Dokumentu sastādījusi CIP padomju nodaļa, kas apzīmēta ar REDBLOCK kriptonīmu, LCIMPROVE programmas ietvaros (informācijas vākšana par PSRS specdienestu darbību). Atslepenošanas laikā adresāts ir dzēsts, taču dokumentā komentēti Kanādas Jātnieku policijas Pretizlūkošanas nodaļas izteikumi (CIP to apzīmē kā SMABOVE).

Dokuments ir daļa no lietišķas sarakstes, saistītas ar Ērika Heines lietu (CIP kriptonīms - AEJETSET). Heine bija uz Rietumiem pārgājis un Kanādā iekārtojies igaunis, kuru turēja aizdomās par strādāšanu VDK labā. Ar tādām apsūdzībām pret Heini nāca klajā Kanādas diasporas pārstāvji, kas savukārt tam bija instruēti no CIP. Heine pat mēģināja atgūt savu labo slavu tiesā. Kā pierādījumus tam, ka nedarbojas PSRS dienestu labā, viņš lika lietā biogrāfiskus faktus, konkrētāk, to, ka viņš darbojās Igaunijas "Waffen SS" leģionā, kā arī igauņu mežabrāļu kustībā. Tieši šo apgalvojumu sakarā kanādieši pieprasīja CIP kolēģu viedokli - viņu aģentūras resursi un pieredze bija daudz lielāka. 

2. Depeša. Atbilde uz SMABOVE komentāriem

Slepeni. 1966.gada 16.jūnijs

"[...] 3. agrākos ziņojumos mēs esam jums norādījuši uz daudzjiem aizdomīgajiem un divdomīgajiem elementiem Heines biogrāfijā, taču, iespējams, neesam pietiekami akcentējuši periodu, kas attiecas uz viņa piesauktajām partizānu aktivitātēm, sākot ar 1946.gada jūliju, kad viņš sakās esam aizbēdzis no padomju darba nometnes Tallinas ostas apkaimē, pievienojies partizānu grupai (mežabrāļiem) un piedalījies vairākās pretpadomju aktivitātēs, līdz NKVD viņu arestēja Tallinā 1950.gada jūnijā.

Mūsu arhīvos pieejamā informācija liecina, ka padomju valsts drošības iestādes bija iesaistījušās partizānu kustībā no pašiem pirmsākumiem pirmās padomju okupācijas laikā un izmantojušas šo iefiltrēšanos, lai ievāktu informāciju par vācu karaspēka manevriem vācu okupācijas laikā. Drīz pēc padomju atkārtotās okupācijas tā sākusi kontrolēt partizānu organizāciju un nosūtījusi aģentus uz Rietumiem, kā aizsegu izmantojot pretošanās kustību. 

Laikā, kad Heine, kā viņš apgalvo, darbojies partizānu kustībā (1946-1950.gads) un līdz 50. gadu vidum, Rietumu aģentūras, ieskaitot [nosaukums dzēsts], uz šo apvidu nosūtīja aģentus, partizāniem koordinējot viņu ierašanos un sniedzot atbalstu.

Sākot ar 1955.gada oktobri, kļuva skaidrs, ka visa partizānu kustība Igaunijā (oriģinālā - "viss partizānu komplekss") bija VDK kontrolē. Sākot ar 1956.gadu, bija skaidrs, ka paralēlās partizānu kustības Latvijā un Lietuvā arī bija VDK kontrolē un ka visas operācijas Baltijas republikās bija ienaidnieka kontrolē, ļoti iespējams, no paša sākuma.

Informācija, kuru vēlāk sniedza [kāds] pārbēdzējs, apstiprināja mūsu vēlākos secinājumus. To apstiprināja arī informācijas analīze no mūsu 1962. gada intervijām ar Arturu Hamanu.

(Saskaņā ar citu CIP dokumentu Hamans bija igauņu izcelsmes VDK aģents. Sākotnēji viņš 1956. gadā pārbēga uz Zviedriju caur Somiju. Zviedrijas specdienesti tomēr nenoticēja viņa stāstiem par to, ka viņš bija Igaunijas pretpadomju kustības aktīvists. Viņam tomēr atļāva palikt Zviedrijā, un pēc tam viņš sazinājās ar "CIP avotiem" un piedāvāja atgriezties Igaunijā, lai nodibinātu kontaktu starp viņiem un pagrīdes organizāciju. Hamans atbrauca uz ASV, kur piekrita nopratināšanai, tai skaitā ar melu detektoru. CIP uzskatīja viņa "stāstu par pagrīdes aktivitātēm un pārbēgšanu [uz Rietumiem] par aizdomīgu, it sevišķi saistībā ar dažādiem stāsta aspektiem, kas viņu saistīja ar personām un darbībām, kas atrodas padomju VDK kontrolē." Tomēr nepastāvēja iegansts, lai Hamanu arestētu, un viņš atgriezās Zviedrijā, no kurienes pazuda, atkal uzradās Helsinkos, atkal pazuda un pēc tam parādījās rakstā, kas ar viņa vārdu parakstīts "Izvestija". Saskaņā ar rakstu Hamans bija kļuvis par Tartu Universitātes profesoru. 1964.gada vasarā Hamans centās savervēt kādu amerikāņu profesoru, kas ciemojās ASV. - Rus.lsm.lv)

1957.gada martā Maskavas radio paziņoja par daudzu zviedru un amerikāņu aģentu sagūstīšanu. Viņi bijuši iesūtīti Igaunijā un izmantojuši mežabrāļus kā atbalsta punktus. Nedaudz vēlāk Padomes detalizēti aprakstīja savu kontroli pār mežabrāļiem spiegu stāstā, kas pa daļām publicēts žurnālā "Ogoņok". 

[...]

7. [...] Mēs joprojām uzskatām, ka, visticamāk, Heini pēc viņa pirmā aresta 1940.gadā savervēja VDK un ka viņu vēlāk nosūtīja uz Vāciju kā savervētu aģentu. Fakts, ka vācieši, šķiet, viņu pieņēma bez aizdomām viņa dienesta laikā Vācijas armijā, nav pārsteidzošs, ņemot vērā lielo skaitu baltu, ar kuriem vāciešiem nācās saskarties. Kas attiecas uz viņa pieprasījumu tikt pārvestam no [nacistu okupācijas] politiskās policijas uz fronti - mūsu rīcībā ir tikai viņa vārdi, ka viņš pārvests pēc paša pieprasījuma. Mums nav neatkarīga avota, lai pārbaudītu šo periodu Heines dzīvē.

8. Heines mērķtiecība panākt apsūdzības [par sadarbību ar VDK] atcelšanu ... amerikāņu tiesās varētu būt balstīta VDK ad hoc lēmumā. Tomēr mēs sliecamies domāt, ka Heine bija sagatavots šādai iespējai vēl savā treniņu periodā [pirms iefiltrēšanas Rietumos]. Mums ir zināms par konkrētu gadījumu, kurā Igaunijas partizānu kustība izmantota kā piesegs. VDK sagatavošanas laikā īpaši instruēja kādu aģentu par to, ko viņam darīt, ja ASV viņam izvirza apsūdzības, kas varētu likt viņam nonākt aiz restēm. Kāds "augsti stāvošs VDK darbinieks Maskavā" viņam devis padomu: ja amerikāņi viņu apsūdzētu, aģentam būtu tiesā skaļi jāapgalvo, ka apsūdzība ir safabricēta, un viņš varētu būt drošs, ka amerikāņu advokāti viņam sniegtu visu iespējamo palīdzību. [...] Starp citu, šis aģents dienēja arī Igauņu [Waffen SS] leģionā Narvas frontē un vēlāk Tartu. Padomes viņu saņēma gūstā un 1945.gada oktobrī vai novembrī nosūtīja uz nometni pie Maskavas [...] un 1946. gadā viņš saņēma atļauju atgriezties Igaunijā ..."

"Grūti saprast, ar kādu mērķi Heine ignorēja faktus par mežabrāļu statusu - tik skaidri atklātus no Padomēm - un turpināja stāstīt par saviem varoņdarbiem, kad viņš bijis organizācijas biedrs."

Šis ir noslēdzošais raksts Rus.lsm.lv sagatavotajā sērijā par mežabrāļiem CIP arhīvos. Iepriekš publicēts:

0 komentāri
Pievienot komentāru
Jaunākie

Populārākie
Interesanti