Ziemassvētku kauju cīnītājs
Ģenerālis Kārlis Goppers dzimis 1876.gada 2.aprīlī sešu dēlu ģimenē. Bērnību viņš aizvadījis ģimenes mājās Maskatos, taču, tā kā saime bijusi liela, naudas visu izglītošanai augstās skolās nav pieticis. Pabeidzis mācības draudzes skolā Jēņos, Kārlis ar izcilām sekmēm uzsācis militāro izglītošanos.
“Visās skolās jau bija jāmaksā, un tad viņš gāja uz tādām skolām, kur nav jāmaksā, un tā viņš aizgāja uz kara skolu,” stāsta ģenerāļa brāļa Augusta meita Elza Goppere.
Latvijas Kara muzeja Starpkaru nodaļas vadītāja Barba Ekmane zina stāstīt, ka Goppers nokārtoja brīvprātīgo eksāmenus un nonāca Viļņas junkurskolā, kuru pabeidza un kļuva par Cariskās Krievijas virsnieku. Līdz Pirmajam pasaules karam viņš jau bija sasniedzis kapteiņa dienesta pakāpi un kļuva par bataljona komandieri.
Pēc latviešu strēlnieku bataljona dibināšanas un ievainojuma frontē Kārlim Gopperam izdevās iekļūt latviešu strēlnieku vienībās.
Īsi pirms Ziemassvētku kaujām Kārlis Goppers kļuva par 7. Bauskas pulka komandieri. Viņš bija viens no virsniekiem, kurš veda strēlniekus Ziemassvētku kaujās, par ko viņš saņēma gan tā laika apbalvojumu Jura krustu, gan arī vēlāk Trešās šķiras Lāčplēša kara ordeni.
Diemžēl politisku apsvērumu dēļ ģenerāļa karjera noslēdzās pāragri.
“Ulmanis, redz, taisīja puču un viņš kuluāros bija ar onkuli uzvedis sarunas. Ne viņš pats, bet caur diplomātiem: kā viņš rīkotos, ja sāktos kādas nekārtības Rīgā? Onkulis bija teicis: nu, nekādas problēmas! Stundas laikā viss būs nolikvidēts!
Nu un tad viņu aizsūtīja pensijā ātrāk, un tad viņš atbrauca uz Maskatiem,” stāsta Goppera brāļa meita.
Drīz pēc tam Kārli Gopperu piemeklēja vēl viena likteņa netaisnība – viņš bija viens no pirmajiem represētajiem pēc padomju varas ienākšanas.
"Ja lielais represijas vilnis vairāk saistās ar 41.gadu, tad Kārli Goperu arestēja jau 1940.gada septembra beigās, tātad praktiski šajā pārejas laikā. Viņam piesprieda nāvessodu, ko izpildīja Rīgas centrālcietumā, 1941.gada 25.martā,” stāsta vēsturniece Ekmane.
100 gadus vecs bērzs
Tomēr kā piemiņa par ģenerāli dzimtas mājās joprojām aug bērzs, ko, kā apgalvo ģenerāļa brāļameitas, stādījis pats Goppers.
"Tēvs teica, ka tas bija ģenerāļa stādītais bērzs. Mums viņš tomēr ir mīļš, mēs esam apvilkuši drāšu žogu riņķī, jo mums tepat lejā Vijas upīte, kurā šiverējas visu laiku bebri un kāpj augšā. Tā mēs to bērzu sargājam dikti,” atzīst Biruta, ģenerāļa brāļa Augusta meita.
Koku pētnieks Guntis Eniņš atzīst, ka koks aug ļoti skaistā vietā uz Abula stāvā krasta, tomēr viņš iesaka atbrīvot dažus zarus no vainaga, kas veicinās labāku piebriešanu resnumā un vainags varēs vēl izplēsties.
Eniņš gan mazliet apšauba faktu, ka koku tiešām būtu iestādījis pats ģenerālis, tomēr tā tas varētu arī būt.
Koku pētnieks rēķina, ka koks varētu būt 100 gadus vecs un tas sakrīt ar to laiku, kad ģenerālis atkal atgriezās savā dzimtenē.
Eniņš prognozē, ka bērzs varētu augt vēl vismaz 50 gadus. Tiesa, mocīt ar sulu tecināšanām tik vecu koku vairs nevajadzētu.
"Šobrīd es teiktu, ka viņam ir laba vitalitāte, koks ir gandrīz teicams. Citi saka, ka kokam esot saldas sulas – es ieteiktu to sulu noņemšanu varbūt samazināt un atļaut kokam pensionēties," nosmej Eniņš.
Ģenerāļa Goppera brāļa meitas tikmēr turpina rūpēties par koku un vecumdienās vasaras aizvada dzimtas mājās Maskatos, un tās bieži vien paiet diezgan jautrā noskaņā.
