Andrejs Kalniņš
Autors ir viens no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem lsm.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.
Andrejs Kalniņš, 17 gadi (dzimis 1900. gada 20. jūnijā) – Cēsu dārzniecības īpašnieka dēls. Idealizē latviešu strēlniekus un sapņo tiem pievienoties. Pret šo vēlmi kategoriski iebilst vecāki, it īpaši māte, kura liek apsolīt, ka Andrejs nepiedalīsies karā. Ziemassvētku kaujās jau ir kritis otrs viņas dēls Mārtiņš, un tāpēc māte īpaši uztraucas par Andreju. Jāņa tēvs ir Latviešu Zemnieku savienības biedrs. Andrejs aplūkoto gadu uzsāk Cēsīs un pamatā darbojas Vidzemē.
Saziņas medijs projektā #LV99plus - ieraksti dienasgrāmatā.
Andrejam ir arī savs "Facebook" profils, un viņš veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture".
Šodien skolā liela kņada. Visi drudžaini apspriež notikumus Petrogradā. Vieni saka, ka notiek revolūcija, citi, ka vācu dezinformācija.
Vēstures stundas laikā klasē iebrāzās Ješka un paziņoja, ka vācieši izcēluši desantu Somijā un nu maršē uz Petrogradu. Skolotājs saķēra Ješku aiz auss un aizvilka pie direktora.
Mēs ar Biti sākām lamāt Skalu un Freimani par to, ka viņi šādu nelaimi piesaukuši. Lai noskaidrotu situāciju, diskusijās iesaistījās arī citi klātesošie. Pēc īsa situācijas izklāsta Marģerim viss bija skaidrs – Skals un Freimanis ir pelnījuši kārtīgu iedunkāšanu par šādu nelojalitātes izrādīšanu.
Kara tribunālu pārtrauca skolotāja atgriešanās, kurš paziņoja, ka nekādi vācieši Somijā nav un mums labāk būtu atgriezt savu uzmanību uz Hanibala gaitām Itālijā.
Pēc stundām mūs ar Biti sagaidīja īslaicīgie kara noziedzinieki. Tagad bija pienākusi mūsu kārta izbaudīt Hamurapi likumus – aci pret aci, zobu pret zobu. Katrs no mums saņēma tieši tikpat daudz dunkas, cik iepriekš saņēma abi nepatieisi apvainotie kopā iepriekš. Uz iebildēm, ka tas ir divreiz vairāk, nekā tika viņiem, Skals atbildēja, ka apvainojums valsts nodevībā ir bijis daudz sāpīgāks nekā jebkāds dunku daudzums. Pat ar šo taisnība ne tuvu neesot atjaunota. Nācās vien piekrist.
Sagaidījis tēvu mājās prašņāju – kas nu būs? Viņš vien strupi atbildēja, ka nezina, visu vakaru ar nevienu nerunāja, dziļi iegrimis avīzē. Man nepatīk, ja tēvs nezina.
*1917. gada 8. novembra ieraksts dienasgrāmatā.
