Šodien mani uzrunāja Latviešu izglītības biedrības pārstāvis. Gan Rīgā, gan Mītavā trūkst skolotāju.
Pēc Februāra revolūcijas Rīgā atjaunoja ģimnāziju un reālskolu, bet grūtības sagādā piemērotu skolotāju atrašana.
Bija cerība, ka Rīgā atgriezīsies izglītotie bēgļi no Krievijas. Bet vācu militāro panākumu dēļ tas vēl nenotiek tik raiti.
Šobrīd Mītavā ģimnāzijas līmenī skolu atjaunot nevar – nav jauniešu. Bet, tā kā pakāpeniski atgriežas Kurzemes bēgļi, tas esot tikai laika jautājums. Pagaidām man piedāvā iespēju mācīt Rīgā reālskolā. Ja piekritīšu, biedrība man nokārtos nepieciešamos dokumentus, lai brauktu ar vilcienu no Mītavas uz Rīgu un atpakaļ. Jāmāca man būs 3 dienas nedēļā un divas naktis man sagādāšot naktsmājas Rīgā.
Piedāvājums izklausās kārdinošs. Pašreizējais klerka darbs man riebjas. Un, protams, būtu patīkami atkal atsākt mācīt. Tāpat neesmu Rīgā bijis nu jau 3 gadus. Bet jāpadomā arī par Emīliju. Ienākumi noteikti būs mazāki. Jāpadomā.
*1917. gada 30. novembra ieraksts dienasgrāmatā.
