#LV99plus: Trūcīgajiem iesaka Ziemassvētku eglītes aizstāt ar priedēm

Šī publikācija ir daļa no lsm.lv seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917. un 1918. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Publikācijas autore ir viena no mūsu virtuālajiem tēliem, kas ir izdomāta, bet nekādā gadījumā ne "feika". Šī varone mums palīdz rekonstruēt tā laika notikumus, procesus un sadzīvi.

Marija Bērza

Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem lsm.lv seriālā #LV99plus, kas hronoloģiski stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti.

Marija Bērza (dzimusi Tišlere), 29 gadi (dzimusi 1888. gada 1. decembrī) – Kuldīgas vācbaltu amatnieka meita, kura īsi pirms kara apprecēja turīga latviešu saimnieka vecāko dēlu Ansi Bērzu. Sākoties karam, vīru iesauca armijā. Viņš piedalījās Prūsijas ofensīvā un pēc Tannenbergas kaujas kļuva par karagūstekni. Vīra ģimene pēc Kurzemes okupācijas sākuma devās bēgļu gaitās, un vīra brālis Kārlis pieteicās strēlniekos. Marija pati nedevās bēgļu gaitās un kopā ar savu mazo meitiņu Annu (dzimusi 1912. gadā) palika pie saviem vecākiem Kuldīgā. Marijas rūpju centrā ir viņas vīrs, kuram viņa regulāri sūta vēstules, pārtikas paciņas un cita veida palīdzību. Paralēli Marija sarakstās arī ar savu māsu Vilhelmīni, kura dzīvo Liepājā. Tāpat ar Mariju cenšas sazināties vīra vecāki, kuri grib uzzināt kaut ko vairāk par savu dēlu. Marija aplūkotajā periodā pamatā uzturas Kuldīgā, periodiski dodas apciemot māsu Liepājā.

Par diskusiju platformu šiem notikumiem un tā laika dzīvesstilam piedāvājam mūsu "Facebook" grupu "Dzīvā vēsture",bet Marijai ir arī savs "Facebook" profils. 

Šodien norisinājās pēdējā šī gada mājsaimnieču taupības biedrības sēde. Paldies Dievam, tā kā neplānoju vairs ilgi uzturēties Liepājā, man vairs nebūs jāapmeklē šie pasākumi.

Atšķirībā no iepriekšējiem pasākumiem, šoreiz nebija referātu. Tā vietā saviesīga pasēdēšana un sarunas par Ziemassvētku svinību plāniem. Tāpat svarīga tēma bija Ziemassvētku labdarība. Visiem ir skaidrs, ka šajos laikos vislielākais trūkums ir kārtīgs ēdiens. Pat visturīgākās ģimenes spiestas ēst pieticīgi, un ne vienmēr izdodas sasniegt sāta sajūtu.

Protams, glābiņš ir melnais tirgus, pazīšanās vai iespēja uzpirkt kādu ierēdni.

Daudz smagāk klājas tiem, kam jāpaļaujas tikai uz pārtikas kartiņām. Izsalkums ir šo cilvēku normālstāvoklis. Tieši šiem cilvēkiem arī mums vajadzētu palīdzēt. Bet pārtiku mēs diemžēl sagādāt nespējam. Pat tik turīga sabiedrība kā mūsu mājsaimnieču kopums nespēj dabūt tik daudz pārtikas, lai jēgpilni palīdzētu šiem cilvēkiem. Arī naudu dot nav jēga, jo izdalot uz visiem, kam jāpalīdz, neko daudz iedot nespēsim. Un, ja nav gana daudz naudas, melnajā tirgū nav ko meklēt. Šī ir vienīgā palīdzība, kas trūcīgajiem ir vajadzīga.

Bet labdarības vēlme šeit ir liela. Tā nu dāmas prātoja, kā mēs varētu palīdzēt. Kāda no dāmām bija lasījusi, ka trūcīgie arī vairs nespēj atļauties Ziemassvētku eglītes. Bet eglītes tagad arī ir dārgas – īsta luksusa prece. Avīzē, kuru dāma bija lasījusi, bija teikts, ka, ja nav līdzekļu, eglītes jāaizstāj ar priedēm vai egles zariem. Eglītes problēma saviļņoja visus klātesošos, un tā tika nolemts – biedrība noorganizēs daudz lētāko priežu iegādi nabadzīgajiem.

*1917. gada 16. decembra ieraksts dienasgrāmatā

Saistītie raksti
0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti