Nikolajs Balašovs
45 gadus vecs, intelektuālis, kadetu partijas biedrs. Pirms kara bija krievu valodas un vēstures skolotājs ''Academia Petrina''. Kad 1915. gadā skolu evakuēja, Nikolajs atteicās doties Taganrogu. Iemesls izvēlei palikt bija viņa sieva, vācbaltiete Emīlija nevēlējās pamest dzimto Jelgavu. Viņš ir viens no retajiem krieviem, kas palicis Jelgavā arī pēc vācu okupācijas sākuma.
Nikolajam ir arī savs "Facebook" profils, un viņš par šiem notikumiem un 1917.gada sadzīvi diskutē "Facebook" grupā "Dzīvā vēsture".
Man atkal tas prieks braukt uz Rīgu ar vilcienu. Rīgā šoreiz diena pagāja vienmuļi. Jākārto dažādi dokumenti un jāgaida. Bet atpakaļceļā uz Mītavu sanāca uzsākt dzīvu un interesantu sarunu.
Tagad jau sāku aprast ar to, ka vagoni vilcienos ir pustukši. Bet šajā reisā uz Mītavu mēs bijām tikai 2 pasažieri. Redzot, ka esam tikai divi, mans ceļabiedrs izlēma uzsākt sarunu. Viņš bija no Vidzemes bruņniecības un tagad, līdz ar Rīgas ieņemšanu, ir uzsācis aktīvu baltvāciešu interešu aizstāvēšanu.
Izrādās, šo sestdien Lielajā ģildē bija Rīgas akadēmiski izglītoto vāciešu sanāksme. Sanāksme bija sasaukta kā reakcija uz ziņām par miera sarunām ar Krieviju.
Baltvācieši tagad steidzoties paust skaidru nostāju, ka Rīgas un Kurzemes nākotne ir cieši saistīta ar Vāciju.
Arī šī sapulce gala rezultātā izdeva deklarāciju, ka Rīgu ir nepieciešams visciešākajā iespējamajā veidā saistīt ar Vācijas impēriju. Tagad mans ceļa biedrs dodas uz Mītavu, lai koordinātu darbību ar Kurzemes baltvāciešiem.
Uzzinājis, ka esmu krievs, mans ceļa biedrs sāka mani tirdīt. Gan par to, kāpēc esmu palicis Vācijas okupācijas pusē, gan kādas man domas par revolūciju, gan ko es sagaidu no nākotnes. Lai neradītu liekas problēmas, atbildēju, ka mani politika diez ko neinteresē. Galvenais, lai karš beidzas. Gandrīz jebkurš stāvoklis pēc tā būs labāks.
Patiesībā man tas viss gan diez ko nepatīk. Jāsagaida, kad varēšu kādā avīzē uzzināt Satversmes sapulces vēlēšanu rezultātus. Boļševiki mieru bez aneksijām un kontribūcijām noslēgt nespēs, to apzinās visi. Varbūt pat ilgi pie varas vairs nebūs. Bet arī nākamā valdība karot nespēs.
Tāpēc svarīgākais jautājums šobrīd - kur tieši novilks līniju starp Krieviju un Vāciju.
Kurzeme varbūt arī paliks Vācijas pusē, neskaidrāka ir Rīgas un Vidzemes nākotne. Bet līdz galam neviens nezina. Varbūt es kļūšu par vācu ķeizara pavalstnieku, varbūt par Baltijas valsts iedzīvotāju, bet varbūt par jaunās Krievijas pilsoni.
*1917. gada 11. decembra ieraksts dienasgrāmatā.
