Nikolajs Balašovs
45 gadus vecs, intelektuālis, kadetu partijas biedrs. Pirms kara bija krievu valodas un vēstures skolotājs ''Academia Petrina''. Kad 1915. gadā skolu evakuēja, Nikolajs atteicās doties Taganrogu. Iemesls izvēlei palikt bija viņa sieva, vācbaltiete Emīlija nevēlējās pamest dzimto Jelgavu. Viņš ir viens no retajiem krieviem, kas palicis Jelgavā arī pēc vācu okupācijas sākuma.
Nikolajam ir arī savs "Facebook" profils, un viņš par šiem notikumiem un 1917.gada sadzīvi diskutē "Facebook" grupā "Dzīvā vēsture".
Šodien Rīgā nejauši satiku Jumiņu. Viņš ieraudzīja manus zābakus un plaši pasmaidīja: ‘’Tādu atgūšanai patiešām ir vērts pūles veltīt’’. Jumiņš izskatījās visnotaļ apmierināts ar dzīvi. Karš mūsu pusē drīz beigšoties, un miera noslēgšana ar Krieviju pavērs iespēju labi nopelnīt. Abās pusēs kaut ko vajadzēs un, kamēr Krievijā valdīs nekārtība, pārvest kaut ko pāri robežām būs vieglāk par vieglu.
Jumiņš man arī piedāvāja nopirkt 2 teātra biļetes man un Emīlijai. Rīgas Latviešu teātrī pirmo reizi kopš kara sākuma ir uzvests ''Fausts''. Pats Jumiņš bijis uz pirmizrādi pagājušajā svētdienā.
Šis ir arī ambiciozākais uzvedums Rīgā kopš kara sākuma ar vērienīgi iekārtotu skatuvi.
Skatuve gan pirmizrādē esot bijusi lielākā aizķeršanās. Kaut kas ir nojucis', mainot skatus, un izrāde beigās ievilkās ilgāk par 4 stundām.
Es prasīju, kurš ''Fausts'' īsti tiek uzvests – Gētes vai Mārlova. Jumiņš pasmaidīja un teica, ka īsti neviens. Ir šis tas no Gētes ''Fausta'', ir šis tas no Mārlova un ļoti daudz paša autora – Zeltmaša – izdomas. Piemēram, izrādē ielikta vērienīga raganu deja Valpurģu naktī. Tur ļoti daudz esot tādu vietu, lai radītu piesaistošu darbību. Esot pat bijis daudz par daudz, tāpēc tagad uz nākamo iestudējumu daudzas ainas būšot izņemtas.
Šo visu izstāstījis, Jumiņš jautāja: ‘’Vai kungs vedīs savu dāmu uz teātri?’’ Pieklājīgi atteicu, sakot, ka man jau 21. decembrī jāapmeklē Latviešu izglītības biedrības koncerts. Būs grūti dabūt vēl vienu atļauju Emīlijai braukt ar vilcienu. Pie tam vēl svētdienā. Jumiņš atbildēja, ka priecājas par manu iekļaušanos Rīgas kultūras dzīvē, bet izrādes neapmeklēšana būs mans zaudējumus.
Protams, Jumiņam neteicu, ka latviešu teātris kā tāds mums ar Emīliju diez ko pie sirds neiet. Ir pāris labi rakstnieki un dramaturgi, bet vienalga nav tā dziļuma kā Eiropas lugām. Ja vēl būtu kāda Raiņa jauna luga vai tīrs Gētes ''Fausta'' iestudējums. Lai gan arī ''Faustu'' klausīties latviešu valodā nav tas. Vien vācu valodā var izbaudīt Gētes ģēniju. Un arī tad - uz skatuves zūd kaut kas no tā prieka, kas ir pašam mājās, pie kamīna omulīgi lasot šīs vārsmas.
*1917. gada 14. decembra ieraksts dienasgrāmatā.
