Nikolajs Balašovs
45 gadus vecs, intelektuālis, kadetu partijas biedrs. Pirms kara bija krievu valodas un vēstures skolotājs ''Academia Petrina''. Kad 1915. gadā skolu evakuēja, Nikolajs atteicās doties Taganrogu. Iemesls izvēlei palikt bija viņa sieva, vācbaltiete Emīlija nevēlējās pamest dzimto Jelgavu. Viņš ir viens no retajiem krieviem, kas palicis Jelgavā arī pēc vācu okupācijas sākuma.
Nikolajam ir arī savs "Facebook" profils, un viņš par šiem notikumiem un 1917.gada sadzīvi diskutē "Facebook" grupā "Dzīvā vēsture".
Šobrīd jau sēžu vilcienā atceļā no Rīgas. Cik savādi. Es neesmu ar vilcienu braucis jau gandrīz 3 gadus. Tas šķiet tik sirreāli, tik neparasti. Biju aizmirsis, ka kaut kas var pārvietoties telpā tik ātri. Jūtos kā pirmie vilcienu pasažieri industriālās revolūcijas plaukumā pagājušā gadsimta vidū.
Paši vilcieni ir pustukši. Nav īpaši daudz cilvēku, kuriem būtu atļauja, vajadzība, brīvs laiks un līdzekļi, lai braukātu uz Rīgu. Man gan ir. Emīlija iedrošināja mani uzņemties skolotāja amatu Rīgā. Šodien vajadzēja doties uz Rīgu nokārtot dažādas formalitātes.
Stacijā mani sagaidīja Latviešu izglītības biedrības pārstāvis Celmiņa kungs un pavadīja līdz viņu telpām. Rīga pati neizskatās daudz mainījusies. Cilvēku uz ielām maz, brīžiem pat pārāk maz. Šķiet, ka Rīga ir iesalusi 1914. gadā un laiks ir apstājies. Vienīgi kara realitāti atgādina vācu karavīri, kurus var redzēt gandrīz ik uz katras ielas.
Interesants skats pavērās pie kāda no kantoriem. Tur bija sapulcējies liels skaits īpaši noskrandušu cilvēku. Vicinājās ar rokām un bija acīmredzami iekarsuši. Nabaga iestādes klerkam neizdevās viņus izklīdināt. Prasīju savam ceļa biedram, kas te notiek. Viņš atbildēja, ka te ir vai vismaz agrāk, pirms kara, bija Rīgas pretubagošanas biedrības telpas.
Bet pie tās durvīm ir pulcējušies pilsētas nabadzīgākie iedzīvotāji. Viņu vidū kāds ir izplatījis baumas, ka cara Nikolaja II māte Marija Feodorovna ir mirusi un visu savu mantojumu ir novēlējusi Rīgas nabagiem.
Es izbrīnīts jautāju, vai patiešām imperatora māte ir mirusi? Mans pavadonis noraustīja plecus un teica, cik viņam zināms, nē. Un arī pilsētas iestāžu pārstāvji saka, ka, pirmkārt, Feodorovnas kundze nav mirusi un, otrkārt, pat ja būtu, kāpēc lai viņa novēlētu savu mantu Rīgas nabagiem. Ar prātu to grūti esot saprast. Visi daudzmaz izglītotie cilvēki Rīgā esot izbrīnīti. Pat parasti izlēmīgās vācu okupācijas iestādes ir apjukušas.
Mierīgiem piedāvājumiem izklīst nabagi negribot klausīt, bet armiju sūtīt virsū ar neviens neuzdrošinās.
Nabagi jebkuru, kas mēģina kaut ko izskaidrot, sauc par meli un pieprasa savu naudu.
Celmiņa kungs uzskata, ka cilvēkiem tā ir apnicis karš un bads, ka viņi ir gatavi pieķerties pie jebkuras cerības. Un, ja šāda cerība parādās, ne par kādu cenu nav gatavi to laist vaļā.
Turpmākā dienas daļa pagāja daudz lielākā pelēcībā. Man bija jāapstaigā tik daudzas iestādes, pieprasot dažādas atļaujas, ka gandrīz nokavēju vakara vilcienu uz Mītavu. Tagad gan varu atpūsties. Bet no galvas nespēju dabūt laukā ainu ar ubagu pūli. Tajos trakajos, izmisuma un uzbudinājuma pilnajos skatienos ir kaut kas biedējošs. Tie ir perfekta metafora mūsu laikiem. Šim karnevālam, šai apokaliptiskajai noskaņai, kas pārņēmusi Eiropu. Kaut kas līdzīgs sliktam sapnim, kurš jau ir ieildzis vairāk nekā 3 gadus un negrib beigties. Cerams mēs visi spēsim kādu dienu pamosties.
*1917. gada 6. decembra ieraksts dienasgrāmatā
