Marija Bērza
Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem lsm.lv seriālā #LV99plus, kas hronoloģiski stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti.
Marija Bērza (dzimusi Tišlere), 29 gadi (dzimusi 1888. gada 1. decembrī) – Kuldīgas vācbaltu amatnieka meita, kura īsi pirms kara apprecēja turīga latviešu saimnieka vecāko dēlu Ansi Bērzu. Sākoties karam, vīru iesauca armijā. Viņš piedalījās Prūsijas ofensīvā un pēc Tannenbergas kaujas kļuva par karagūstekni. Vīra ģimene pēc Kurzemes okupācijas sākuma devās bēgļu gaitās, un vīra brālis Kārlis pieteicās strēlniekos. Marija pati nedevās bēgļu gaitās un kopā ar savu mazo meitiņu Annu (dzimusi 1912. gadā) palika pie saviem vecākiem Kuldīgā. Marijas rūpju centrā ir viņas vīrs, kuram viņa regulāri sūta vēstules, pārtikas paciņas un cita veida palīdzību. Paralēli Marija sarakstās arī ar savu māsu Vilhelmīni, kura dzīvo Liepājā. Tāpat ar Mariju cenšas sazināties vīra vecāki, kuri grib uzzināt kaut ko vairāk par savu dēlu. Marija aplūkotajā periodā pamatā uzturas Kuldīgā, periodiski dodas apciemot māsu Liepājā.
Par diskusiju platformu šiem notikumiem un tā laika dzīvesstilam piedāvājam mūsu "Facebook" grupu "Dzīvā vēsture",bet Marijai ir arī savs "Facebook" profils.
Darba dienas noslēgumā fabrikā oberosta ierēdnis mūsu ceham nolasīja lekciju par rūpniecības attīstības tendencēm kara apstākļos. Lekcijas mērķis bija gan sniegt mums informāciju par norisēm Vācijā, gan arī parādīt to, cik attapīgi ir vācu rūpnieki un valdība.
Gandrīz visās jomās Vācija saskaras ar izejvielu trūkumu. Un tāpēc nākas rīkoties radoši.
Uzmanību noturēju līdz brīdim, kad ierēdnis sāka stāstītais par nātru un niedru izmantošanu tekstila ražošanā. Senākos laikos jau mēģināts izmantot nātres, lai veidotu dziju, bet tas bijis neefektīvi. Bet tagad, trūkuma apstākļos, atklāti veidi, kā labi un lēti iegūt nātru dziju.
Man šis stāstījums par nātru drēbēm atsauca atmiņā Andersena pasaku par meža gulbjiem. Tā ir viena no Anniņas mīļākajām pasakām. Ne par ko citu kā vien Anniņu vairs nespēju domāt un laidu gar ausīm tālāko lekciju. Tagad, sēžot savā istabā, saprotu, cik ļoti ilgojos pēc savas meitiņas. Kaut ātrāk es tiktu atpakaļ.
*1917. gada 12. decembra ieraksts dienasgrāmatā
