Andrejs Kalniņš
Autors ir viens no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem lsm.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.
Andrejs Kalniņš, 17 gadi (dzimis 1900. gada 20. jūnijā) – Cēsu dārzniecības īpašnieka dēls. Idealizē latviešu strēlniekus un sapņo tiem pievienoties. Pret šo vēlmi kategoriski iebilst vecāki, it īpaši māte, kura liek apsolīt, ka Andrejs nepiedalīsies karā. Ziemassvētku kaujās jau ir kritis otrs viņas dēls Mārtiņš, un tāpēc māte īpaši uztraucas par Andreju. Jāņa tēvs ir Latviešu Zemnieku savienības biedrs. Andrejs aplūkoto gadu uzsāk Cēsīs un pamatā darbojas Vidzemē.
Saziņas medijs projektā #LV99plus - ieraksti dienasgrāmatā.
Andrejam ir arī savs "Facebook" profils, un viņš veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture".
Šodien kopā ar Biti un Freimani pēc skolas gājām līmēt aģitācijas plakātus un dalīt skrejlapas un avīzes. Skals, būdams slinks, atteicās nākt mums līdzi. Bet Jāņa tēvs atbalsta maziniekus. Ja tēvs viņu pieķertu, līmējot zemnieku plakātus, viņš dabūtu krietnu kāvienu.
Tā nu trijatā gājām apgaitā pa Cēsīm. Tiem, kurus satikām, prasījām: "Par ko balsosit svētdienas vēlēšanās?". Ja teicās balsojam par zemniekiem, uzslavējām. Ja par kādu citu, sarunu neturpinājām. Bet, ja aptaujātais teica, ka nezina, nav izlēmis vai jūtas apjucis šajā aģitācijā, ķērāmies pie nacionālās kārts. Teicām, ka, ja šajā cilvēkā ir saglabājusies kaut drusciņa no nacionālās stājas, ir tikai viena izvēle – Latviešu zemnieku savienība.
Pārjautājām arī, vai ir lasīts "Līdums". Ja nebija, tad laipni piedāvājām pāris no līdzi paņemtajiem "Līduma" numuriem. Piekodinājām, lai parāda un pastāsta arī pārējiem radiniekiem.
Pie afišu stabiem, sētām un māju sienām cītīgi līmējām savējo skrejlapas un plakātus.
Ja redzējām kādu lielinieku materiālu, to momentā noplēsām.
Šādi aģitējot, iekūlāmies nepatikšanās. Pie kāda no afišu stabiem, kur spraudām plakātus, mums pienāca klāt trīs strēlnieki. Šie acīm redzot bija lielinieki.
Katram no mums iedeva pāris dunkas un draudēja nošaut.
Protams, nekāda šaušana nenotika, bet visus redzamos aģitācijas materiālus viņi atņēma. Tāpat viņi no afišu staba noplēsa pielīmētos plakātus. Pēc šiem notikumiem izlēmām, ka laiks izklīst pa mājām.
Izstāstīju tēvam, kas noticis. Viņš teica, ka turpmāk jābūt uzmanīgākiem. Nevajag pārāk publiski demonstrēt savas darbības un plakātus ar labāk līmēt, kamēr neviens neredz.
