#LV99plus: Pamesti bāreņi pievēršas noziedzībai

Šī publikācija ir daļa no lsm.lv seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917. un 1918. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Publikācijas autors ir viens no mūsu virtuālajiem tēliem, kas ir izdomāts, bet nekādā gadījumā ne "feiks". Šis varonis mums palīdz rekonstruēt tā laika notikumus, procesus un sadzīvi.

Nikolajs Balašovs

45 gadus vecs, intelektuālis, kadetu partijas biedrs. Pirms kara bija krievu valodas un vēstures skolotājs ''Academia Petrina''. Kad 1915. gadā skolu evakuēja, Nikolajs atteicās doties Taganrogu. Iemesls izvēlei palikt bija viņa sieva, vācbaltiete Emīlija nevēlējās pamest dzimto Jelgavu. Viņš ir viens no retajiem krieviem, kas palicis Jelgavā arī pēc vācu okupācijas sākuma. 

Nikolajam ir arī savs "Facebook" profils, un viņš par šiem notikumiem un 1917.gada sadzīvi diskutē "Facebook" grupā "Dzīvā vēsture".

Vakar man Jumiņš nodeva priecīgu ziņu. Viņam ir izdevies atrast manus nozagtos zābakus. Tie esot tepat Mītavā, un man esot iespēja tos atgūt pret 80 ostmarku atlīdzību ‘’atradējiem’’. Rīt varēšot atgūt. Diemžēl pats Jumiņš mani nevarēs pavadīt uz atgūšanas vietu, bet man palīdzēšot viņa biznesa partneris Volfa kungs. Viņš rīt 7 vakarā būšot pie manām namdurvīm un pavadīs mani. Jumiņš arī teica, lai sagatavojoties garākai pastaigai, un, pats svarīgākais, lai es nekādā gadījumā nemēģinot kādu pamācīt. Es neizpratnē skatījos uz Jumiņu, ko tad es varētu gribēt te pamācīt. Jumiņš sazvērnieciski pasmaidīja un teica, tad redzēsi. Bet par to pamācīšanu, tas esot nopietni.

80 ostmarkas ir samērā daudz. Tas nozīmē, ka kādu laiku ar Emīliju nevarēsim pirkt pārtikas produktus melnajā tirgū.

Bet kāda jēga no labākas pārtikas, ja ziemas laikā nomiršu no diloņa nepiemērotu apavu dēļ. Tā nu šovakar mājās nepacietīgi gaidīju Jumiņa biznesa partneri. Grūti iztēloties, kas tas varētu būt par tipāžu.

Precīzi pulksten septiņos atskanēja klauvējieni pie manām durvīm. Aiz tām ieraudzīju omulīgu, labi ģērbtu kungu. ‘’Guten Abend, Herr Balashov’’. Volfa kungs man piekodināja, lai es neņemot līdzi neko vairāk kā vien precīzu summu, kuru plānoju maksāt par zābakiem. Visu pārējo – atslēgas, maku, dokumentus, pulksteni – labāk atstāt mājās. Uz jautājumu, kas tad mūs tur sagaida, Volfa kungs atbildēja, kad aiziesim, redzēšu. Bet vispār esot ļoti riebīgi, negribot tagad stāstīt.

Mums abiem bija jāmēro tāls ceļš, otrpus Lielupei un vēl labu gabaliņu pa lauku ceļiem. Labi, ka Volfa kungs ir visnotaļ runātīgs. Tā nu visu ceļu tērzējām par dažādām tēmām, sākot ar privātu dzīvi un beidzot ar viedokļiem par revolūciju Krievijā.

Volfa kungam pirms kara piederēja veiksmīgs eksporta uzņēmums. Uzņēmums eksportēja kokmateriālus pa visu Eiropu. Volfa kungam daudz sanāca ceļot, un viņš bija ļoti apmierināts ar savu dzīvi. Īpaši mīļa pilsēta viņam bija Londona. Tā kā angļu pudiņš ir Volfa mīļākais ēdiens, atrašanās Londonā viņa svaram gan neesot nākusi īpaši par labu.

Karš visai šai skaistajai dzīvei pārvilcis punktu. Vairs nekāds koku eksports nav bijis iespējams. Pēc vācu okupācijas palicis vēl grūtāk. Volfs mēģinājis ar jaunu varu kaut ko safīrēt, bet bez īpašiem panākumiem. Tā nu visus šos gadus dzīvojis no saviem iekrājumiem. Pēdējā laikā jau bija palicis grūtāk ar naudu. ‘’Vienīgā labā ziņa’’, Volfs smējās, ‘’izdevies pāris kilogramus nomest. Ja karš vēl pāris gadus turpināsies, būšu slaids cilvēks’’. Ar Jumiņu ‘’biznesu’’ uzsācis pirms 2 mēnešiem. Nejauši viņu saticis tepat Mītavā. Abi bija labi pazīstami pirms kara. Jumiņš esot bijis viens no tiem cilvēkiem Rīgas ostā, ar kuriem varēja par attiecīgu samaksu izdevīgākus noteikumus sarunāt. Tagad Jumiņam interesē pāris Volfa agrākie biznesa kontakti.

Šādi runājot, nonācām pie galamērķa. Nomaļākas lauku mājas. Volfa kungs teica, lai nekādā gadījumā neizlaižot naudu no rokām, pirms neesmu dabūjis zābakus. Tuvojāmies mājām, līdz izdzirdējām spalgu bļāvienu ‘’Stoi!’’. Pretī iznāca kāds īss stāvs: ‘’Pēc tupelēm?’’. Volfs mani pabikstīja, teicu ‘’Jā’’. ‘’Velcies šurp’’. Volfs ar rokas kustību rādīja, lai eju līdzi.

Piegājis tuvāk, redzēju, ka mani uzrunāja mazs zēns. Varētu būt savus 10 gadus vecs. Viņš ievadīja mani mājā. Grīda bija noklāta ar dubļiem un atkritumiem. Izgājis cauri gaitenim, nonācu, telpā, kas agrāk bija virtuve.

Tur pie galda sēdēja cits pāris gadus vecāks zēns ar neaizdedzinātu papirosu zobos. Abās pusēs viņam stāvēja vēl pa vienam zēnam.

Pie galda sēdošais prasīja: ‘’Starik, denga ir?’’ Pamāju ar galvu. ‘’Sīkais, nes tupeles šurp’’. Ar maniem zābakiem istabā ienāca pavisam mazs puika. Labākajā gadījumā 8 gadus vecs. Zābaki gandrīz bija lielāki par viņu. Zēns nolika zābakus uz galda. Pie galda sēdošais teica: ‘’Dod dengu, ņem tupeles un lasies!’’

Paklausīju un, cik ātri vien spēju, pametu māju. Nedaudz nostāk mani sagaidīja Volfa kungs: ‘’Es teicu, ka būs riebīgi’’. Pagājām vēl pāris soļus tālāk un pārvilku apavus. Šurp nākot kājas bija pilnībā pārsalušas. Bija patīkami atkal sajust savus mīļos zābakus. Atguvis zaudēto komfortu, sāku iztaujāt Volfa kungu. Izrādās, šie ir bāreņi, bēgļu bērni. Latviešu bēgļu organizācijas vākušas ziedojumus bāreņu apgādei un daļu mēģinājuši pēc Februāra revolūcijas nogādāt atpakaļ Latvijā.

Viens no organizāciju pārstāvjiem uzzinājis par bāreņu grupiņu Kazaņā. Aizbraucis tur un pilsētas milicijas priekšnieks ar lielāku prieku nodevis transportēšanai uz Rīgu vairākus zēnus. Izrādījies, ka zēni ir izveidojuši kabatas zagļu bandu. Pie tam ne visi bijuši latvieši. Tā nu šie problēmbērni par ziedojumiem aizgādāti uz Rīgu. Bet jau drīz izrādījies, ka nekāda pāraudzināšana ar viņiem nestrādā. Bēguši prom no pagaidu patversmes un devušies zagt Rīgas ielās. Turpmākus reformēšanas mēģinājumus pārtrauca vācu panākumi. Vācieši drīz daļu no zēniem noķēruši. Mazajiem zaglēniem vajadzētu draudēt bargam sodam, bet kāds no kārtībniekiem saskatījis iespēju ar bērnu ‘’talantu’’ nopelnīt. Tagad tie aizgādāti prom no Rīgas, lai nerēgojas acīs, un sākuši zagt Mītavā. Sazagtais nonākot melnajā tirgū un nesot labu peļņu bandas aizbildņiem.

*1917. gada 8. decembra ieraksts dienasgrāmatā

 

Saistītie raksti
0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti