#LV99plus: Nesaskaņas Liepājas drāšu fabrikas kolektīvā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 6 gadiem.

Šī publikācija ir daļa no lsm.lv seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917. un 1918. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Publikācijas autore ir viena no mūsu virtuālajiem tēliem, kas ir izdomāta, bet nekādā gadījumā ne "feika". Šī varone mums palīdz rekonstruēt tā laika notikumus, procesus un sadzīvi.

Marija Bērza

Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem lsm.lv seriālā #LV99plus, kas hronoloģiski stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti.

Marija Bērza (dzimusi Tišlere), 29 gadi (dzimusi 1888. gada 1. decembrī) – Kuldīgas vācbaltu amatnieka meita, kura īsi pirms kara apprecēja turīga latviešu saimnieka vecāko dēlu Ansi Bērzu. Sākoties karam, vīru iesauca armijā. Viņš piedalījās Prūsijas ofensīvā un pēc Tannenbergas kaujas kļuva par karagūstekni. Vīra ģimene pēc Kurzemes okupācijas sākuma devās bēgļu gaitās, un vīra brālis Kārlis pieteicās strēlniekos. Marija pati nedevās bēgļu gaitās un kopā ar savu mazo meitiņu Annu (dzimusi 1912. gadā) palika pie saviem vecākiem Kuldīgā. Marijas rūpju centrā ir viņas vīrs, kuram viņa regulāri sūta vēstules, pārtikas paciņas un cita veida palīdzību. Paralēli Marija sarakstās arī ar savu māsu Vilhelmīni, kura dzīvo Liepājā. Tāpat ar Mariju cenšas sazināties vīra vecāki, kuri grib uzzināt kaut ko vairāk par savu dēlu. Marija aplūkotajā periodā pamatā uzturas Kuldīgā, periodiski dodas apciemot māsu Liepājā.

Par diskusiju platformu šiem notikumiem un tā laika dzīvesstilam piedāvājam mūsu "Facebook" grupu "Dzīvā vēsture",bet Marijai ir arī savs "Facebook" profils. 

Šī ir mana pēdējā nedēļa drāšu fabrikā. Un labi, ka tā. Starp ceha dāmām izplatījušās baumas, ka esmu vāciete, un attieksme pret mani ir radikāli mainījusies. Neviens jau neko acīs sliktu nesaka, bet vairs nav ne miņas no agrākās draudzības. Vairs nekādu laipnu vārdu par Anniņu vai intereses par Ansi. Pat allaž runātīgā Līze ir klusa.

Mēs ar Doru esam izolētas kā spitālīgās. Dorai tas ir īpaši smagi, jo viņa piekritusi strādāt fabrikā ilgstoši. Ja viņa atsakās turpināt darbu, viņai jāmaksā līgumsods. Man gan, paldies Dievam, ir iespēja neturpināt darbu pēc Ziemassvētkiem.

Arī ciemošanās pie māsas nav glābiņš. Es jūtu, kā šī ģimene uzskata mani par traucēkli. Manas laulības ar Ansi ir kā baiss noslēpums, bet darbs drāšu fabrikā liels negods. Volmārs šad un tad izsaka slēptus mājienus par to, ka jādara viss, lai izveidotu veiksmīgu dzīvi jaunajā pasaulē pēc kara. Un nedrīkst pieļaut, ka šai jaunajai veiksmīgajai dzīvei traucē sentimentālisms. Sentimentālisms – šo vārdu viņš lieto, lai nepieminētu tieši Ansi. Viņa prātā Vācija jau karu ir uzvarējusi, un viņš dara visu, lai kļūtu kārtīgu Lielvācijas pilsoni.

*1917. gada 19. decembra ieraksts dienasgrāmatā

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti