Nikolajs Balašovs
45 gadus vecs, intelektuālis, kadetu partijas biedrs. Pirms kara bija krievu valodas un vēstures skolotājs ''Academia Petrina''. Kad 1915. gadā skolu evakuēja, Nikolajs atteicās doties Taganrogu. Iemesls izvēlei palikt bija viņa sieva, vācbaltiete Emīlija nevēlējās pamest dzimto Jelgavu. Viņš ir viens no retajiem krieviem, kas palicis Jelgavā arī pēc vācu okupācijas sākuma.
Nikolajam ir arī savs "Facebook" profils, un viņš par šiem notikumiem un 1917.gada sadzīvi diskutē "Facebook" grupā "Dzīvā vēsture".
Diemžēl šķiet, manas ļaunākās bažas ir piepildījušās. Boļševiki ir pārņēmuši Petrogradu. Šaubos, ka šie radikāļi ļaus tā vienkārši notikt brīvām konstitucionālās sapulces vēlēšanām. Viņu vara slēpjas padomēs, un viņi neriskēs.
Ak, šīs padomes, posts manai valstij.
Mītavas vācieši gan šķiet visnotaļ līksmi par ziņām no Petrogradas. Uz ielas es labāk neko neteikšu. Visi naivi cer, ka drīz tiks noslēgts miers austrumos un Vācija varēs ātri uzvarēt karu rietumos. Arī Emīlija izskatās šo ziņu iepriecināta. Centos viņai stāstīt, ko esmu redzējis un dzirdējis par boļševikiem un viņu darbību. Teicu, ka viņi neplāno apstāties ar Krieviju un neapstāsies, kamēr pasauli nepārņems revolūcijas liesmas. Bet viņu tas īpaši neuztrauca.
Vai tad varot būt sliktāk? Tagad, kad noslēgs mieru, atjaunošoties agrākā kārtība un mēs visi varēšot dzīvot laimīgi tālāk. Karš beigšoties un mums esot jādomā par jauniem, labākiem laikiem.
Kāds naivums, kāda muļķība.
Cilvēki, bēgot no vilka, tagad ir priecīgi satikt lāci.
*1917.gada 10. novembra ieraksts dienasgrāmatā.