Nikolajs Balašovs
45 gadus vecs, intelektuālis, kadetu partijas biedrs. Pirms kara bija krievu valodas un vēstures skolotājs ''Academia Petrina''. Kad 1915. gadā skolu evakuēja, Nikolajs atteicās doties Taganrogu. Iemesls izvēlei palikt bija viņa sieva, vācbaltiete Emīlija nevēlējās pamest dzimto Jelgavu. Viņš ir viens no retajiem krieviem, kas palicis Jelgavā arī pēc vācu okupācijas sākuma.
Nikolajam ir arī savs "Facebook" profils, un viņš par šiem notikumiem un 1917.gada sadzīvi diskutē "Facebook" grupā "Dzīvā vēsture".
Stille Nacht, heilige Nacht. Mūs ar Emīliju ir pārņēmis Ziemassvētku gars. Austrumu frontē drīz būs miers. Un arī manā dzīvē viss sāk sakārtoties. Jau janvārī varēšu pasniegt pirmās stundas skolēniem. Nevaru vien sagaidīt.
Kopš arī uzturu regulāru kontaktu ar Jumiņu, ar Emīliju iegūstam dažādas preces, kuras tagad kļuvušas par luksu. Šādi dzīvojot var piemirsties kara realitātes.
Līdzīgā Ziemassvētku pacēlumā ir visi satiktie vācieši. Visi ir drīzās kara beigu un uzvaru gaidās.
Pilnīgi pretējs noskaņojums valda latviešu vidū. Latvijai draud sadalīšana un vācu uzvara karā var nest daudzas nepatīkas pārmaiņas.
Bet alternatīva arī nav, jo haoss Krievijā šķiet vēl ļaunāks.
Bet es labāk beigšu domāt par politiku. Mūs ar Emīliju sagaida svētku koncerts baznīcā ar skaistām vācu Ziemassvētku dziesmām. Vācu Ziemassvētku svinībās ir kaut kas patīkami pacilājošs.
*1917. gada 24. decembra ieraksts dienasgrāmatā.