#LV99plus: Mītavā nozog vērtīgu zābaku pāri

Šī publikācija ir daļa no lsm.lv seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917. un 1918. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Publikācijas autors ir viens no mūsu virtuālajiem tēliem, kas ir izdomāts, bet nekādā gadījumā ne "feiks". Šis varonis mums palīdz rekonstruēt tā laika notikumus, procesus un sadzīvi.

Nikolajs Balašovs

45 gadus vecs, intelektuālis, kadetu partijas biedrs. Pirms kara bija krievu valodas un vēstures skolotājs ''Academia Petrina''. Kad 1915. gadā skolu evakuēja, Nikolajs atteicās doties Taganrogu. Iemesls izvēlei palikt bija viņa sieva, vācbaltiete Emīlija nevēlējās pamest dzimto Jelgavu. Viņš ir viens no retajiem krieviem, kas palicis Jelgavā arī pēc vācu okupācijas sākuma. 

Nikolajam ir arī savs "Facebook" profils, un viņš par šiem notikumiem un 1917.gada sadzīvi diskutē "Facebook" grupā "Dzīvā vēsture".

Kara radītā trūkuma apstākļos pat vistriviālākās lietas var kļūt par traģēdijām. Un, ņemot vērā to niecību, būt reizē arī ārkārtīgi komiskas. Šobrīd es piedzīvoju savu traģikomēdiju.

1914. gada pavasarī mēs ar Emīliju bijām Parīzē. Tur kādā bodē es ieraudzīju apburošus, melnus kavalērista zābakus. Gluži kā Napoleonam. Sen biju sapņojis par tādiem, bet tie bija samērā dārgi. Emīlija zināja par manām vēlmēm un iedrošināja mani, sakot, ka es nekādā ziņā nedrīkstu laist garām iespēju nopirkt šo brīnišķīgo apavu pāri.

Rezultātā es tiku pie izciliem zābakiem. Un tad sākās karš. Šis spontānais pirkums kļuva par manu glābiņu. Drīz pēc vācu okupācijas sākuma, saplīstot manam vecajam zābaku pārim, šie kļuva par manu vienīgo nopietno apavu pāri. Tā nu tie uzticami veda mani cauri grūtajām gaitām.

Zābaki bija viens no maniem retajiem dzīves priekiem. Bija līdz šim rītam. Nakts laikā kāds ir uzlauzis mūsu mājokli un apzadzis priekšistabu. Gandrīz nekam no nozagtā nebija vērtības – vecs mētelis, lupatas un nodriskāts sieviešu kurpju pāris.

Viss nevērtīgs, izņemot manus mīļos, skaistos, elegantos kavalērista zābakus!

Es patiešām šaubos, vai būtu par šādu notikumu kritis tādā izmisumā miera laikā. Nedaudz garastāvoklis pabojāts būtu, bet ātri atrastu Mītavē vai Rīgā jaunu zābaku pāri. Tagad – tā ir īsta traģēdija. Jeb, ņemot vērā manu sašutuma absurdumu uz daudz lielākās cilvēces traģēdijas fona, traģikomēdija.

Ik dienas tūkstošiem jaunu cilvēku mirst vai tiek sakropļoti, bet te viens pusmūža aizmugures žurka raud par saviem zābakiem. Vēl atļāvos uz Emīliju sakliegt. Kauns! Bet jauni zābaki tik un tā pirms ziemas jāatrod.

*1917. gada 22. novembra ieraksts dienasgrāmatā

Saistītie raksti
0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti