#LV99plus: Mājsaimnieču taupības sabiedrībā apspriež, kā ekonomēt uz kalpotāju rēķina

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 6 gadiem.

Šī publikācija ir daļa no lsm.lv seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917. un 1918. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Publikācijas autore ir viena no mūsu virtuālajiem tēliem, kas ir izdomāta, bet nekādā gadījumā ne "feika". Šī varone mums palīdz rekonstruēt tā laika notikumus, procesus un sadzīvi.

Marija Bērza

Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem lsm.lv seriālā #LV99plus, kas hronoloģiski stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti.

Marija Bērza (dzimusi Tišlere), 29 gadi (dzimusi 1888. gada 1. decembrī) – Kuldīgas vācbaltu amatnieka meita, kura īsi pirms kara apprecēja turīga latviešu saimnieka vecāko dēlu Ansi Bērzu. Sākoties karam, vīru iesauca armijā. Viņš piedalījās Prūsijas ofensīvā un pēc Tannenbergas kaujas kļuva par karagūstekni. Vīra ģimene pēc Kurzemes okupācijas sākuma devās bēgļu gaitās, un vīra brālis Kārlis pieteicās strēlniekos. Marija pati nedevās bēgļu gaitās un kopā ar savu mazo meitiņu Annu (dzimusi 1912. gadā) palika pie saviem vecākiem Kuldīgā. Marijas rūpju centrā ir viņas vīrs, kuram viņa regulāri sūta vēstules, pārtikas paciņas un cita veida palīdzību. Paralēli Marija sarakstās arī ar savu māsu Vilhelmīni, kura dzīvo Liepājā. Tāpat ar Mariju cenšas sazināties vīra vecāki, kuri grib uzzināt kaut ko vairāk par savu dēlu. Marija aplūkotajā periodā pamatā uzturas Kuldīgā, periodiski dodas apciemot māsu Liepājā.

Par diskusiju platformu šiem notikumiem un tā laika dzīvesstilam piedāvājam mūsu "Facebook" grupu "Dzīvā vēsture",bet Marijai ir arī savs "Facebook" profils. 

Vakar kopā ar Volmāru un Vilhelmīni nosvinējām manu dzimšanas dienu. Volmārs bija sagādājis pudeli vīna, bet Vilhemīne man uzdāvināja skaistu zīda šallīti. Bērni uzveda nelielu ludziņu – Ansīti un Grietiņu. Skatoties to, apraudājos, jo aizdomājos par savu Anniņu.

Bērni domāja, ka mani viņu izrāde ir aizskārusi. Vilhelmīne teica, ka tā gadās mātēm, kuras ilgi savus bērnus neredz. Tā nu abi mazie nāca mana apķert. Patiesi jauki. Vilhelmīne bija arī uzcepusi improvizētu kūku, izmantojot pagājušonedēļ izsniegto melasi. Pat tā likās garšīga. Turpmāko vakaru pavadījām pie vīna glāzes saviesīgās sarunās.

Šodien gan atkal jāķeras pie sabiedriskiem pienākumiem. Baznīca ar saviem politiskiem sprediķiem. Bet pēc tam mājsaimnieču taupības sabiedrība. Devāmies pie kādas Volmāra kolēģa sievas. Līdzi, protams, vēl viena kūka, kurā izmantota melase. Arī visas pārējās dāmas bija līdzi ņēmušas ‘’kārumus’’, kuros izmantota melase. Un visi jāgaršo un jāslavē, lai gan īstenībā ārprātā šķebina.

Šoreiz uzstājās dāma, kura stāstīja par to, kā taupīt uz kalpotāju rēķina kara laikā. Pirmkārt, ģimenei vienai pašai algot kalponi vairs neesot rentabli. Tāpēc vajagot dalīt kalponi ar kādu citu ģimeni. Pāra datumos kalpone nāk pie vienas ģimenes, bet nepāra pie otras. Neesot jau kā agrāk, bet kaut kā tās trūkstošās dienas varot pārdzīvot.

Otrkārt, esot sīki un smalki jāuzskaita viss ēdiens virtuvē. Tā, lai kalpone ne kripatiņas nenočiepj un neapēd.

Te vajagot vislielāko neatlaidību. Atkāpsies vien mazu solīti, un kalpotāji to tik darīs, kā dzīvos uz ģimenes rēķina.

Treškārt, stingri jānormē ēdienu porcijas, ko izsniedz kalponei. Un par izsniegto ēdienu jāatvelk no algas. Vislabāk dot zupas – tur var visādus vecus produktus savārīt un dot visu nedēļu ēst. Pie tam ūdens labi aizpildot vietu vēderā.

Pēc referāta atkal sarunas līdz vēlai pēcpusdienai. Šoreiz gan politiku nomainīja gaušanās par bezkaunīgajām kalponēm. Lielai daļai šeit bija kalpones. Otra aktualitāte bija piedāvāt savu kalponi dalīt ar citu saimniecību. Tā kā Vilhemīnei nebija kalpones, Striha kundze laipni piedāvāja izdot savēju uz nepāra datumiem. Vilhelmīne atplauka smaidā un teica, ka ir priecīga un ļoti pateicīga par šo iespēju. Volmārs ar būšot ļoti priecīgs. Kad tad šī kalpone varēšot nākt? Striha kundze apņēmās nokārtot šo jautājumu nākamās nedēļas laikā un atvest pie Vilhelmīnes iepazīties.

Atpakaļ ceļā jautāju Vilhelmīnei, vai tad viņai kalpone vajadzīga? Vilhelmīne teica, protams, ka nē. Bet Striha kungs ir viens no tiem cilvēkiem, no kuriem atkarājas Volmāra nākotnes iespējas. Atteikt šādā gadījumā būtu ļoti nepieklājīgi, bet piekrišana uzlabos vīra izredzes.

*1917. gada 2. decembra ieraksts dienasgrāmatā.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti