#LV99plus: Mājsaimniecēm iesaka izmantot vārāmās kastes

Šī publikācija ir daļa no lsm.lv seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917. un 1918. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Publikācijas autore ir viena no mūsu virtuālajiem tēliem, kas ir izdomāta, bet nekādā gadījumā ne "feika". Šī varone mums palīdz rekonstruēt tā laika notikumus, procesus un sadzīvi.

Marija Bērza

Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem lsm.lv seriālā #LV99plus, kas hronoloģiski stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti.

Marija Bērza (dzimusi Tišlere), 29 gadi (dzimusi 1888. gada 1. decembrī) – Kuldīgas vācbaltu amatnieka meita, kura īsi pirms kara apprecēja turīga latviešu saimnieka vecāko dēlu Ansi Bērzu. Sākoties karam, vīru iesauca armijā. Viņš piedalījās Prūsijas ofensīvā un pēc Tannenbergas kaujas kļuva par karagūstekni. Vīra ģimene pēc Kurzemes okupācijas sākuma devās bēgļu gaitās, un vīra brālis Kārlis pieteicās strēlniekos. Marija pati nedevās bēgļu gaitās un kopā ar savu mazo meitiņu Annu (dzimusi 1912. gadā) palika pie saviem vecākiem Kuldīgā. Marijas rūpju centrā ir viņas vīrs, kuram viņa regulāri sūta vēstules, pārtikas paciņas un cita veida palīdzību. Paralēli Marija sarakstās arī ar savu māsu Vilhelmīni, kura dzīvo Liepājā. Tāpat ar Mariju cenšas sazināties vīra vecāki, kuri grib uzzināt kaut ko vairāk par savu dēlu. Marija aplūkotajā periodā pamatā uzturas Kuldīgā, periodiski dodas apciemot māsu Liepājā.

Par diskusiju platformu šiem notikumiem un tā laika dzīvesstilam piedāvājam mūsu "Facebook" grupu "Dzīvā vēsture",bet Marijai ir arī savs "Facebook" profils. 

Šodien atkal kārtējā mājsaimnieču taupības biedrības sēde. Kā vienmēr, man jādodas līdzi māsai, lai demonstrētu atbalstu. Savu referātu šodien bija jānolasa, iespējams, jaunākajai biedrības loceklei – Veisa kundzei. Veisa kundze bija 22 gadus veca pavecāka vācu ierēdņa sieva. Uz Liepāju viņa bija pārcēlusies pirms pusgada.

Viņa stāstīja par vārāmo kasti. Nebiju par tādu nekad dzirdējis. Kā šodien uzzināju, vārāmā kaste ir koka kaste, kuras iekša ir izklāta ar siltumu aizturošu materiālu. Šim nolūkam var izmantot avīzes, sienu, kokvilnu u.c. siltumu aizturošu ieklājumu. Kastes iekšā atstāj tikai tik daudz vietas, lai varētu ielikt kastroli, katlu vai citu vārāmo trauku.

Vārāmo kasti izmanto, lai taupītu malku, ogles un citu kurināmo.

Sākotnēji ēdienu silda uz plīts. Bet, kad ūdens ir sācis vārīties, katlu ātri ņem nost no uguns un liek iekšā vārāmajā kastē. Kastes vāku stingri aiztaisa ciet, un tad ēdiens pats no savas temperatūras kastē uzvārās.

Šādā veidā gan ēdiena pagatavošana esot ilgāks process, jo siltuma mazāk. Bet labā lieta tā, ka varot darīt citus darbus. Neesot jābaidās, ka ēdiens piedegtu. Šādi pagatavoti ēdieni pat esot tīri garšīgi. Viņas vīrs esot uztaisījis viņai jau šādu kasti un labprāt padalītos zināšanās ar citiem.

Viena no kundzēm gan pret šo ideju asi iebilda. Viņa teica, ka šādas kastes pirms kara izmantojuši tikai paši nabadzīgākie Vācijas strādnieki. Tik zemu viņa neesot gatava nolaisties, lai dzīvotu kā pirmskara nabags. Šis gan bija vareni nepatīkams izteikums un sabojāja atmosfēru tālākajā sēdē. Man pat palika žēl Veisa kundzes. Labā ziņa gan, ka, ņemot vērā neomulīgo noskaņu, sapulce beidzās nepierasti ātri.

*1917. gada 9. decembra ieraksts dienasgrāmatā

Saistītie raksti
0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti