#LV99plus: Liepājas mājsaimnieces apvienojas taupības sabiedrībās

Šī publikācija ir daļa no lsm.lv seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917. un 1918. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Publikācijas autore ir viena no mūsu virtuālajiem tēliem, kas ir izdomāta, bet nekādā gadījumā ne "feika". Šī varone mums palīdz rekonstruēt tā laika notikumus, procesus un sadzīvi.

Marija Bērza

Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem lsm.lv seriālā #LV99plus, kas hronoloģiski stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti.

Marija Bērza (dzimusi Tišlere), 29 gadi (dzimusi 1888. gada 1. decembrī) – Kuldīgas vācbaltu amatnieka meita, kura īsi pirms kara apprecēja turīga latviešu saimnieka vecāko dēlu Ansi Bērzu. Sākoties karam, vīru iesauca armijā. Viņš piedalījās Prūsijas ofensīvā un pēc Tannenbergas kaujas kļuva par karagūstekni. Vīra ģimene pēc Kurzemes okupācijas sākuma devās bēgļu gaitās, un vīra brālis Kārlis pieteicās strēlniekos. Marija pati nedevās bēgļu gaitās un kopā ar savu mazo meitiņu Annu (dzimusi 1912. gadā) palika pie saviem vecākiem Kuldīgā. Marijas rūpju centrā ir viņas vīrs, kuram viņa regulāri sūta vēstules, pārtikas paciņas un cita veida palīdzību. Paralēli Marija sarakstās arī ar savu māsu Vilhelmīni, kura dzīvo Liepājā. Tāpat ar Mariju cenšas sazināties vīra vecāki, kuri grib uzzināt kaut ko vairāk par savu dēlu. Marija aplūkotajā periodā pamatā uzturas Kuldīgā, periodiski dodas apciemot māsu Liepājā.

Par diskusiju platformu šiem notikumiem un tā laika dzīvesstilam piedāvājam mūsu "Facebook" grupu "Dzīvā vēsture",bet Marijai ir arī savs "Facebook" profils. 

Šodien atgriešanās fabrikā bija gandrīz vai laime pēc vakardienas. Ak to garlaicību un tukšumu. Māsai tagad katra svētdiena ir jāvelta sabiedriskām aktivitātēm. Lai Volmāram viss sanāktu, arī ģimenei jāiesaistās Vācijas uzvaras veicināšanā.

Vispirms baznīca, bet pēc tam darbs Libavas mājsaimnieču sabiedrībā. Ar tēvu mēs šad un tad mēdzām uz baznīcu arī neaiziet – kara laikā mācītāju runas bija kļuvušas īpaši politiskas un nebaudāmas. Tagad obligāts pienākums. To vēl varētu pieciest.

Lielākais trakums ir mājsaimnieču sabiedrības. Izrādās oberosts rekomendē pēc Vācijas parauga arī šeit veidot sabiedrības, kurās mājsaimnieces dalās ar padomiem, kā efektīvāk saimniekot kara apstākļos. Mums ar tēvu visi šie taupības pasākumi Goldingā izraisīja vieglu smīnu, bet te viss nāvīgi nopietni. Šonedēļ mājsaimnieces kārta bija uzņemt Vilhelmīnei. Tā nu pie viņas pulcējās vēl 8 dažādu pilsētas un oberosta ierēdņu sievas.

Šādā kompānijā Vilhelmīne man piekodināja divas lietas. Pirmkārt, es nedrīkstu stāstīt, ka strādāju Liepājas drāšu fabrikā. Otrkārt, nekādā gadījumā nedrīkstu pieminēt Ansi un to, ka viņš atrodas kara gūstekņu nometnē. Abi šie fakti varētu ļoti kaitēt Volmāra karjeras iespējām.

Sanāksme bija ārkārtā garlaicīga. Striha kundze – no Berlīnes pārcelta ierēdņa sieva – lasīja referātu par to, kā aizvietot cukuru.

Referātu viņa sāka ar ilgstošu cukura slikto īpašību uzskaitījumu un apgalvoja, ka cukura trūkums kara apstākļos patiesībā ir svētība.

Tad viņa stāstīja par savu pieredzi, ievārījumu gatavošanā izmantojot cukurbiešu melasi. Šo "dārgumu" oberosta ierēdņi ieguva no pašas Vācijas, kur agrākie atkritumi bija kļuvuši par lielu vērtību.

Viņa bija paņēmusi līdzi savus ievārījumus un deva mums degustēšanai. Neko tik atbaidošu sen nebiju ēdusi. Šķiet, labāk badā nomirt nekā tikt pie viņas krājumiem. Melase pati par sevi jau vien būtu briesmīga, bet, redzot un kā ievārījumi taisīti, bija skaidri redzams, ka Striha kundze savu mūžu šādiem darbiem nav tuvumā bijusi. Bet visas mēs ēdām ar smaidu uz lūpām un slavējām mūsu referentes izdomu.

Tagad mums arī ir mājasdarbs. Striha kundze izsniedza katrai no kundzēm savu burku ar melasi un mums no šī "dārguma" ir līdz nākamajai reizei jāsagatavo kaut kas degustēšanai. Un pēc tam garlaicīgas sarunas par mājsaimniecībām ar politisku pieskaņu līdz sešiem pēcpusdienā. Šodien darbs fabrikā likās kā glābiņš.

*1917.gada 26. novembra ieraksts dienasgrāmatā

Saistītie raksti
0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti