#LV99plus: Liepājas drāšu fabrikas darbinieces jūt līdzi latviešu karagūstekņiem

Šī publikācija ir daļa no lsm.lv seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917. un 1918. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Publikācijas autore ir viena no mūsu virtuālajiem tēliem, kas ir izdomāta, bet nekādā gadījumā ne "feika". Šī varone mums palīdz rekonstruēt tā laika notikumus, procesus un sadzīvi.

Marija Bērza

Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem lsm.lv seriālā #LV99plus, kas hronoloģiski stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti.

Marija Bērza (dzimusi Tišlere), 29 gadi (dzimusi 1888. gada 1. decembrī) – Kuldīgas vācbaltu amatnieka meita, kura īsi pirms kara apprecēja turīga latviešu saimnieka vecāko dēlu Ansi Bērzu. Sākoties karam, vīru iesauca armijā. Viņš piedalījās Prūsijas ofensīvā un pēc Tannenbergas kaujas kļuva par karagūstekni. Vīra ģimene pēc Kurzemes okupācijas sākuma devās bēgļu gaitās, un vīra brālis Kārlis pieteicās strēlniekos. Marija pati nedevās bēgļu gaitās un kopā ar savu mazo meitiņu Annu (dzimusi 1912. gadā) palika pie saviem vecākiem Kuldīgā. Marijas rūpju centrā ir viņas vīrs, kuram viņa regulāri sūta vēstules, pārtikas paciņas un cita veida palīdzību. Paralēli Marija sarakstās arī ar savu māsu Vilhelmīni, kura dzīvo Liepājā. Tāpat ar Mariju cenšas sazināties vīra vecāki, kuri grib uzzināt kaut ko vairāk par savu dēlu. Marija aplūkotajā periodā pamatā uzturas Kuldīgā, periodiski dodas apciemot māsu Liepājā.

Par diskusiju platformu šiem notikumiem un tā laika dzīvesstilam piedāvājam mūsu "Facebook" grupu "Dzīvā vēsture",bet Marijai ir arī savs "Facebook" profils. 

Pirmajās dienās lielākās grūtības man sagādā prasmju trūkums. Rokas vēl nav piešāvušās, tāpēc sākotnēji strādāju lēnīgi. Bet pārējās dāmas mierināja, ka paliks labāk un labāk. Un patiešām, šodien jau aizķeršanos bija daudz mazāk.

Kopumā visas dāmas cehā pret mani ir jaukas. Legzdiņa kundze dod padomus, kā es varētu uzlabot Anša situāciju, tostarp, kā varētu ‘’motivēt’’ dažus ierēdņus atļaut nosūtīt pilnīgākas pārtikas un drēbju pakas uz karagūstekņu nometni.

Visām dāmām arī ļoti interesē, kā Anniņai klājas – vai viņa ir labi aprūpēta un vai pārāk neilgojas. Kapteiņa atraitne Sunīša kundze pat uzstāja, ka varētu pirms prombraukšanas iedot Anniņai dāvanu – Maskavā pirktu lelli ar kustīgām rokām un kājām. Viņas meita jau sen leļļu vecumu esot pāraugusi.

Pret Doru gan attieksme tik silta šeit nav. It kā neviens neko sliktu nesaka, bet zināms vēsums ir jūtams. Dora arī šodien mājupceļā sūkstījās, ka Legzdiņa kundze ar viņu runājot saltā tonī un visu laiku lamājot par neizdarību. Savādi, jo Dora ir iemanījusies strādāt ātrāk un veiklāk par mani.

Saistītie raksti
0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti