Jau no pirmās dienas, kad pieteicos šim darbam, mani māca bažas – kā es tāda freilene iejutīšos starp strādnieku sievām. Ceļā šo problēmu cītīgi pārrunāju arī Doru. Tā nu abas izlēmām, ka jāģērbjas ļoti pieticīgi. Pirmajā darba dienā uzvilku savu veco, stipri novalkāto mēteli. Doras drēbes bija daudz labākā stāvoklī, un visu ceļu līdz fabrikai viņa pārdzīvoja, ka nav paņēmusi līdzi savu veco mēteli. Viņas krustmātei nebija nekas tik novalkāts mājās. Mierināju, ka izskatās viņa gana pieticīgi.
Bet nonākot fabrikā drīz kļuva skaidrs, ka šīs mūsu raizes bija gaužām nepamatotas.
Pie kontrolposteņa mūs sagaidīja ar fabriku saistīts oberosta ierēdnis. Viņš aizveda mūs uz cehu. Pēc ieiešanas pa ceha durvīm mēs abas apstulbām. Kur tieši mēs esam atnākušas? Vai šī patiešām ir fabrika? Daudzas no "strādniecēm" bija ģērbušās kažokos un galvās nedaudz piezemētas, bet elegantas cepures.
Varētu padomāt, ka mēs būtu ienākušas teātra garderobē.
Tālāko gādību pār mums uzņēmās stalta, ap piecdesmit gadus veca pusmūža kundze. Oberosta ierēdnis viņu iepazīstināja kā "Frau Legzdin". Protams, arī viņa bija ģērbusies kažokā.
Legzdiņa kundze ir galvenā persona mūsu cehā. Tāpat kā liela daļa pārējo darbinieču, viņa nāk no turīgas latviešu vidusšķiras ģimenes. Un tāpat kā lielākajai daļai agrāk turīgo vidusšķiras ģimeņu, arī viņas ģimenes labklājību bija smagi skāris karš. Tā nu darbs drāšu fabrikā bija kļuvusi par vienu no retajiem veidiem, kā uzturēt daudz maz ciešamu eksistenci šajos grūtajos laikos.
Ņemot vērā mūsu trūcīgo apģērbu, mēs ar Doru jutāmies visnotaļ neērti. Tāpēc tagad uz fabriku dodamies daudz labāk ģērbtas. Un, ja pirms tam piedomājām par pieticību, tagad ir jāģērbjas tā, lai nepaliktu kaunā.
*1917. gada 21. novembra ieraksts dienasgrāmatā
