#LV99plus: Liepājā vāc ziedojumus karagūstekņiem

Šī publikācija ir daļa no lsm.lv seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917. un 1918. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Publikācijas autore ir viena no mūsu virtuālajiem tēliem, kas ir izdomāta, bet nekādā gadījumā ne "feika". Šī varone mums palīdz rekonstruēt tā laika notikumus, procesus un sadzīvi.

Marija Bērza

Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem lsm.lv seriālā #LV99plus, kas hronoloģiski stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti.

Marija Bērza (dzimusi Tišlere), 29 gadi (dzimusi 1888. gada 1. decembrī) – Kuldīgas vācbaltu amatnieka meita, kura īsi pirms kara apprecēja turīga latviešu saimnieka vecāko dēlu Ansi Bērzu. Sākoties karam, vīru iesauca armijā. Viņš piedalījās Prūsijas ofensīvā un pēc Tannenbergas kaujas kļuva par karagūstekni. Vīra ģimene pēc Kurzemes okupācijas sākuma devās bēgļu gaitās, un vīra brālis Kārlis pieteicās strēlniekos. Marija pati nedevās bēgļu gaitās un kopā ar savu mazo meitiņu Annu (dzimusi 1912. gadā) palika pie saviem vecākiem Kuldīgā. Marijas rūpju centrā ir viņas vīrs, kuram viņa regulāri sūta vēstules, pārtikas paciņas un cita veida palīdzību. Paralēli Marija sarakstās arī ar savu māsu Vilhelmīni, kura dzīvo Liepājā. Tāpat ar Mariju cenšas sazināties vīra vecāki, kuri grib uzzināt kaut ko vairāk par savu dēlu. Marija aplūkotajā periodā pamatā uzturas Kuldīgā, periodiski dodas apciemot māsu Liepājā.

Par diskusiju platformu šiem notikumiem un tā laika dzīvesstilam piedāvājam mūsu "Facebook" grupu "Dzīvā vēsture",bet Marijai ir arī savs "Facebook" profils. 

Vakar vairākas kundzes teica, ka man šovakar noteikti jāapmeklē mācītāja Vebera priekšlasījums agrākā Liepājas Latviešu teātra lielajā zālē. Mācītājs Vebers vadīja draudzi Tērbatā, bet tagad ir uzņēmies aizbildniecību par latviešu un igauņu karagūstekņiem Vācijā. Viņš ir uzsācis ziedojumu vākšanas kampaņu.

Lielā zālē bija pārpildīta, un man nācās iespraukties kādā stūrītī. Pats mācītājs runāja vāciski, bet viņa teikto klātesošam pārtulkoja arī latviski. Vispirms mācītājs visiem sūtīja sirsnīgus sveicienus no gūstekņiem, kuriem Vācija esot kļuvusi mīļa. Pēc mācītāja vārdiem, tur viņiem nekā netrūkstot.

Vienīgi ilgas pēc dzimtenes un tuviniekiem ļoti nomācot.

Kara sākumā esot bijis visgrūtāk – vācieši jau pirmajā gadā sagūstījuši gandrīz 2 miljonus karavīru. Tik daudz cilvēku apgādei neviens neesot bijis gatavs. Un arī tagad visas nebūšanas saistītas nevis ar vācu valdības neieinteresētību un nevēlēšanos, bet gan lielu kara gūstekņu skaitu – to kopskaits ir pārsniedzis 3 miljonus.

Vebers klātesošos mierināja, ka kopumā gūstekņiem ejot labi – esot savi teātri, bibliotēkas, iekārota vieta sporta spēlēm. Daudzās nometnēs ievilkta elektrība. Katrai tautībai ir tiesības uz dievkalpojumiem dzimtajā valodā. Pie šī punkta mācītājs kavējās īpaši ilgi, stāstot par dažādiem atgadījumiem, kurus viņam sanācis piedzīvot, strādājot ar gūstekņiem.

Tagad esot iespēja arī strādāt lauksaimniecībās un pat nopelnīt naudu. Viņš pat zinot gūstekņus, kas sūtot naudu atpakaļ uz Baltiju tuviniekiem. Šis apgalvojums izsauca ņurdoņu auditorijā. Arī es no Anša vēstulēs nekad neesmu dzirdējusi, ka kāds būtu kaut ko ievērības cienīgu nopelnījis. Ilgi mācītājs stāstīja par kara invalīdiem, kuri veidojot paši savas darbnīcas. Šādā veidā viņi apgūstot arodus, kas noderēs arī civilajā dzīvē pēc kara.

Kopumā mācītājs esot aprēķinājis, ka kara gūstā Vācijā atrodas vismaz 12 000 latviešu karavīru. Viņš aicināja, pirmkārt, ziedot naudu gūstekņu atbalstam. Un, otrkārt, ziedot grāmatas. Varot ziedot jebkādu piedienīgu literatūru. Galvenais, lai nav par politiku. Ziedojumus varot nodot vēl rīt un parīt.

Ar pašu mācītāju parunāt neizdevās, jo pie viņa veidojās gara rinda. Palūgšu rīt māsai, lai nodod tās pāris latviešu grāmatas, kuras var atrast mājās. Tāpat viņa latviski nelasa. Naudas ziedojumiem gan man diemžēl nav.

Sāku atkal domāt par Ansi. Ansis par saviem apstākļiem nometnē stāsta izvairīgi. Jācer, ka mācītājam ir taisnība un gūstekņiem ir pieejama kaut daļa no viņa uzskaitītajiem labumiem. Tagad gan vairāk kā mēnesi nav saņemta ziņa. Pēdējo vēstuli no viņa saņēmu oktobra beigās. Uzreiz nosūtīju atbildi. Bet pēc tam jaunu vēstuli no viņa neesmu saņēmusi. Varbūt tā ir atnākusi tagad. Es tak neesmu viņam aizrakstījusi, ka esmu Liepājā. Bet, ja tāda būtu, tēvs noteikti pateiktu. Jāuzraksta viņam jauna vēstule. Jāsarunā ar Vilhelmīni, varbūt varam pievienot kādu papirosu paku un kaut ko ēdamu.

 

*1917. gada 6. decembra ieraksts dienasgrāmatā.

Saistītie raksti
0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti