#LV99plus: Lielinieki sola sasaukt Latvijas Satversmes sapulci janvārī

Šī publikācija ir daļa no lsm.lv seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917. un 1918. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Publikācijas autors ir viens no mūsu virtuālajiem tēliem, kas ir izdomāts, bet nekādā gadījumā ne "feiks". Šis varonis mums palīdz rekonstruēt tā laika notikumus, procesus un sadzīvi.

Andrejs Kalniņš

Autors ir viens no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem lsm.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.

Andrejs Kalniņš, 17 gadi (dzimis 1900. gada 20. jūnijā) – Cēsu dārzniecības īpašnieka dēls. Idealizē latviešu strēlniekus un sapņo tiem pievienoties. Pret šo vēlmi kategoriski iebilst vecāki, it īpaši māte, kura liek apsolīt, ka Andrejs nepiedalīsies karā. Ziemassvētku kaujās jau ir kritis otrs viņas dēls Mārtiņš, un tāpēc māte īpaši uztraucas par Andreju. Jāņa tēvs ir Latviešu Zemnieku savienības biedrs. Andrejs aplūkoto gadu uzsāk Cēsīs un pamatā darbojas Vidzemē.

Saziņas medijs projektā #LV99plus - ieraksti dienasgrāmatā.

Andrejam ir arī savs "Facebook" profils, un viņš veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture". 

Skolā visi zina, cik lepns esmu par sava tēva piedalīšanos nacionālās padomes sēdē. Visi mani tuvākie draugi tagad ir iedegušies par Latvijas ideju. Pat Skals, kuram līdz šim par politiku ir bijusi vismazākā interese, ir apguvis pāris nozīmīgāko padomes runas vīru – Meierovica, Goldmaņa un Zāmuēla - vārdus. Tiesa, Meierovicu viņš sauca par Mirovicu un Zāmuēlu par Zāmulu, bet to viņam var piedot. Labi, ka vispār interese ir.

Arī šorīt Skals ar savu rīcību turpināja apliecināt jauniegūto interesi par visu politisko. Ieraudzījis mani, viņš devās brašiem soļiem un iegrūda man rokā jaunāko ''Brīvā Strēlnieka'' numuru. Gandrīz vai negribēju avīzi ņemt rokā, jo tēvs visu laiku lamāja ''Strēlnieku'' kā lielinieku melu lapu.

Bet Skals teica: ‘’Redzi, redzi, Tava tēva darbam ir panākumi! 15. janvārī mums būs pašiem sava Latvijas Satversmes sapulce’’.

Nedaudz apmulsu. Tēvs bija daudz ko gudru stāstījis par padomes lēmumiem attiecībā uz Satversmes sapulci. Bet te vienmēr bija runa par vēlēšanām. Vispirms sapulci ievēlēs un tad tikai sasauks. Bet te jau sola sasaukt. Izteicu savu neizpratni draugiem, bet Skals ļoti pārliecinoši teica, ka vēlēšanas tak jau bija. Viņam piebalsoja arī Bite, vien Freimanis saglabāja skepsi.

Pēc skolas gribēju doties pie tēva un noskaidrot, kā tad īsti ir. Bet māte teica, lai labāk tēvu netraucēju. Ir apzināti pirmie vēlēšanu rezultāti, un Zemnieku savienībai nav gājis diez ko spīdoši.

Kādu laiku spēju likt tēvu mierā, bet neziņa urdīja mani. Paņēmu līdzi ''Brīvā Strēlnieka'' numuru, kuru Skals man bija uzdāvinājis, un devos pie tēva. Tēvs bija drūmā vaigā, bet saņēmos un jautāju. Vai šī Latvijas Satversmes sapulce, par kuru raksta ''Brīvais Strēlnieks'', ir tā Latvijas Satversmes sapulce, kura mums ir vajadzīga? Tēvs dusmīgs atbildēja, ka viņš tak man ir teicis, lai es nelasot to melu lapu. Es liku pretī, ka ne jau man pašam ienāca prātā viņu pirkt. Skolasbiedri atnesa un jautāja man kā labi zinošam politikā.

Šī bija pareizi izspēlēta kārts un lika tēva sirdij atmaigt. Diemžēl atmaigšana nozīmēja samērā garu politlekciju. Šķiet, tēvs gribēja izlikt visu, kas uz sirds, un izplūda tālu ārpus atbildes uz manu jautājumu. Attiecībā uz man interesējošo tēmu, noskaidroju, ka šī Satversmes sapulce ir lielinieku viltība. Viņi zina, ka rezultāti Vidzemē ir bijuši ļoti labi, tāpēc nemaz negrib riskēt ar jaunām vēlēšanām. Labāk uzreiz ātri sasaukt sapulci, kurā gandrīz visi būs lielinieki, un pieņemt sev izdevīgus lēmumus par Latvijas valsti. Tas man arī jāsaka jebkuram, kas prasa.

Lielinieku sasauktā Satversmes sapulce bez jaunām vēlēšanām, kurās piedalītos visi Latvijas iedzīvotāji, nevar būt par pamatu Latvijas Satversmei un Latvijas valstij.

Uzzinājis šo atbildi, biju visai priecīgs. Bet tēvs turpināja un turpināja stāstīt visādas nianses par starptautisko politiku, konstitucionālajām tiesībām un latviešu tautas slikto morālo stāvokli. Labi, ka mamma mani izglāba, aicinot mūs vakariņās. Pie vakariņu galda par politiku mūsu mājās runāt ir stingri noliegts.

*1917. gada 7. decembra ieraksts dienasgrāmatā

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Vēsture
Dzīve & Stils
Jaunākie
Populārākie
Interesanti