Andrejs Kalniņš
Autors ir viens no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem lsm.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.
Andrejs Kalniņš, 17 gadi (dzimis 1900. gada 20. jūnijā) – Cēsu dārzniecības īpašnieka dēls. Idealizē latviešu strēlniekus un sapņo tiem pievienoties. Pret šo vēlmi kategoriski iebilst vecāki, it īpaši māte, kura liek apsolīt, ka Andrejs nepiedalīsies karā. Ziemassvētku kaujās jau ir kritis otrs viņas dēls Mārtiņš, un tāpēc māte īpaši uztraucas par Andreju. Jāņa tēvs ir Latviešu Zemnieku savienības biedrs. Andrejs aplūkoto gadu uzsāk Cēsīs un pamatā darbojas Vidzemē.
Saziņas medijs projektā #LV99plus - ieraksti dienasgrāmatā.
Andrejam ir arī savs "Facebook" profils, un viņš veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture".
Tēvs šodien ir nikns savā bezspēcībā. Kā jau ierasts, viņš no rīta devās pēc jaunākajiem ‘’Līduma’’ numuriem. Vakardien jaunākais ‘’Līdums’’ vēl nebija atnācis, un viņš cerēja šodien dabūt abus numurus. Bet mums draudzīgais avīžzēns viņam piegādāja sliktas ziņas – ‘’Līdums’’ tagad ir aizliegts. ‘’Kā aizliegts?’’ prasīja tēvs, uz ko puisēns viņam norādīja uz ‘’Brīvā Strēlnieka’’ numuru.
"Strēlniekā" tēvs izlasīja, ka gan ‘’Līdumu’’, gan kristīgo avīzi ‘’Laika Vēstis’’ Iskolats ir aizliedzis kā kontrrevolucionāru propagandu.
Mierinājumu tēvam neizdevās atrast arī pie mātes. Viņa vien attrauca: ‘’Ko brīnies? Ko tad Tu no lieliniekiem gaidīji? Ka viņi uztaisīja revolūciju, lai ļautu kaut kādai Satversmes sapulcei pēc tam sevi atcelt?’’ Pēc šīs sarunas tēvs kādu brīdi ar māti nerunāja un noslēdzās, pārlasot vecākus ‘’Līduma’’ numurus.
Māta saprata, ka bijusi pārāk asa un vēlāk vakarā devās tēvu mierināt. Viņa teica tēvam, ka tagad labāk ar politiku nenodarboties. Tā vietā ir iespēja izdarīt kaut ko labu personiskā līmenī. Viņa jau bija runājusi ar Bites māti par to, ka varētu uzņemt Jāni pie mums. Šādā veidā mūsu ģimene varētu izdarīt kaut ko labu privātajā dzīvē, nevis nesaprotamajā lielās politikas arēnā. Šajos laikos ir jādomā pašiem par sevi un jāpalīdz tiem, kam mēs redzam, ka palīdzība vajadzīga. Ja mums visu to izdosies pārdzīvot, varēsim atkal pievērst savas domas lielajai politikai.
*1917. gada 20. decembra ieraksts dienasgrāmatā
