Marija Bērza
Autore ir viena no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem lsm.lv seriālā #LV99plus, kas hronoloģiski stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti.
Marija Bērza (dzimusi Tišlere), 29 gadi (dzimusi 1888. gada 1. decembrī) – Kuldīgas vācbaltu amatnieka meita, kura īsi pirms kara apprecēja turīga latviešu saimnieka vecāko dēlu Ansi Bērzu. Sākoties karam, vīru iesauca armijā. Viņš piedalījās Prūsijas ofensīvā un pēc Tannenbergas kaujas kļuva par karagūstekni. Vīra ģimene pēc Kurzemes okupācijas sākuma devās bēgļu gaitās, un vīra brālis Kārlis pieteicās strēlniekos. Marija pati nedevās bēgļu gaitās un kopā ar savu mazo meitiņu Annu (dzimusi 1912. gadā) palika pie saviem vecākiem Kuldīgā. Marijas rūpju centrā ir viņas vīrs, kuram viņa regulāri sūta vēstules, pārtikas paciņas un cita veida palīdzību. Paralēli Marija sarakstās arī ar savu māsu Vilhelmīni, kura dzīvo Liepājā. Tāpat ar Mariju cenšas sazināties vīra vecāki, kuri grib uzzināt kaut ko vairāk par savu dēlu. Marija aplūkotajā periodā pamatā uzturas Kuldīgā, periodiski dodas apciemot māsu Liepājā.
Par diskusiju platformu šiem notikumiem un tā laika dzīvesstilam piedāvājam mūsu "Facebook" grupu "Dzīvā vēsture",bet Marijai ir arī savs "Facebook" profils.
Mans murgs ir beidzies. Jau pāris dienas esmu mājās. Izbraucu uzreiz pēc Ziemassvētkiem. Šoreiz veicās ar ceļa biedru. Mūsu vezumu pavadīja oficieris zirga mugurā. Ļoti galants kungs, sen nebiju cilvēku ar tādu stāju redzējusi. Visu ceļu mani uzmanīja un uzturēja sarunu. Tāpat neviena kontrole mūs neapturēja un raiti nonācām Goldingā.
Un mājās varēju savu Anniņu samīļot. Ak to prieku! Visas šīs dienas gandrīz no rokām neizlaidu. Par mūsu Ziemassvētkiem kļuva Vecgada vakars. Šķiet visu pilsētu pārņēma līksmība. Lielākie svētku organizētāji bija karavīri, kuri jau ap dienas vidu sāka dziedāt dažādas svētku dziesmas.
Uz vakara pusi tās pārgāja skaļās patriotiskās dziesmās - visas par dzimtenes mīlestību un uzvaru. Augstāko punktu svinības sasniedza ap pusnakti, kad skaļi zvanīja visi pilsētas baznīcu zvani.
Tik lustīgs jaunais gads nebija bijis kopš kara sākuma. Un mani pārņēma vēl lielāks prieks. Lai pazūd tas nolādētais 1917. un lai nāk jaunais 1918. gads! Beidzot pasaulē ir jānotiek kam labam. Būs miers. Viss būs labi! Savādāk vairs nevar. Šodien kāri tveru jauno - 1918. gada - gaisu. Velku pilnas plaušas un priecājos. Nekur nav tik labi kā mājās.
*1918. gada 1. janvāra ieraksts dienasgrāmatā.
