#LV99plus: Kara traumas apgrūtina strēlnieku iekļaušanos civilajā dzīvē

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 6 gadiem.

Šī publikācija ir daļa no lsm.lv seriāla #LV99plus, kas stāsta par notikumiem Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem. Tā ir daļa no mūsdienīgas hronoloģiskas notikumu rekonstrukcijas 1917. un 1918. gadā, kas ļāva dibināt neatkarīgu Latvijas valsti. Publikācijas autors ir viens no mūsu virtuālajiem tēliem, kas ir izdomāts, bet nekādā gadījumā ne "feiks". Šis varonis mums palīdz rekonstruēt tā laika notikumus, procesus un sadzīvi.

Andrejs Kalniņš

Autors ir viens no mūsu izdomātajiem, bet noteikti ne "feikajiem" tēliem lsm.lv seriālā #LV99plus, kas rekonstruē notikumus Latvijā un reģionā pirms 100 gadiem.

Andrejs Kalniņš, 17 gadi (dzimis 1900. gada 20. jūnijā) – Cēsu dārzniecības īpašnieka dēls. Idealizē latviešu strēlniekus un sapņo tiem pievienoties. Pret šo vēlmi kategoriski iebilst vecāki, it īpaši māte, kura liek apsolīt, ka Andrejs nepiedalīsies karā. Ziemassvētku kaujās jau ir kritis otrs viņas dēls Mārtiņš, un tāpēc māte īpaši uztraucas par Andreju. Jāņa tēvs ir Latviešu Zemnieku savienības biedrs. Andrejs aplūkoto gadu uzsāk Cēsīs un pamatā darbojas Vidzemē.

Saziņas medijs projektā #LV99plus - ieraksti dienasgrāmatā.

Andrejam ir arī savs "Facebook" profils, un viņš veic ierakstus lsm.lv vēstures diskusiju grupā "Dzīvā vēsture". 

Bite stāsta, ka viņam esot bail no sava brālēna. Dienas bijušais strēlnieks pavada, tukši skatoties sienā. Kluss, ar tukšu, no dzīves atrautu skatienu, kas veras nekurienē. Vienīgais, kas izsit brālēnu no šāda stāvokļa, ir roku trīce. Tā viņam uznāk  ik pa laikam  un turpinās no pāris minūtēm līdz pat pusstundai. Šajos brīžos brālēns atrauj skatienu no sienas un ar neizpratnes pilnu seju veras uz sava ķermeņa nodevībām.

Ja pa dienu Jānis ir mierīgs un kluss, tad naktī viss mainās. Bites ģimeni vairākkārt pieceļ skaļi bļāvieni. Jānis ik nakti atgriežas kaujas laukā.

Abi šie stāvokļi ir tik biedējoši, ka gan Bite, gan viņa māte izvairās iet istabā, kur ir nomitināts agrākais karavīrs. Bites tēvs ir vienīgais, kurš patstāvīgi uzņēmās saskarsmi ar viņu. Tēvs nes ēdienu un pāris reizes ir mēģinājis arī uzsākt sarunu. Jānis tēvam atbild pieklājīgi, bet ļoti īsi. Parasti izteikumi aprobežojas ar jā, nē un paldies. Dziļāku sarunu ar Jāni šobrīd nav iespējams uzsākt. Tas ļoti nepatīk Bites mātei, kura skubina tēvu  noskaidrot, vai Jānim ir iespēja atrast arī citas naktsmājas.

Īpaši dusmīga Bites māte kļuva pēc vakardienas notikumiem. Pēcpusdienā Bites mājā ieradās divi strēlnieki, kas apgalvoja, ka ir ‘’Jankas bijušie cīņu biedri’’. Māte sākumā bija priecīga un labprāt aizveda viņus pie Jāņa. Viņa cerēja, ka šie karavīri varbūt paņems un aizvedīs Jāni sev līdzi. Mātes cerības tomēr nepiepildījās. Pēc pāris stundu uzturēšanās Jāņa istabā abi ciemiņi atvadījās, bet pats Jānis palika Bites mājā.

Vēl trakāk. Viņi bija ne tikai ar Jāni runājuši, bet arī devuši viņam dzert spirtu. Bites tēvs atrada Jāni istabā ļoti satrauktā stāvoklī. Tagad no Jāņa mutes vēlās runu plūdi. Viņš vēlējās stāstīt visu un visiem. Bet stāstītais nebija īsti saprotams. Vārdi bieži nevirknējās teikumos un ik pa laikam pārtapa pilnīgi nesaprotamā murmulēšanā. Brīžiem tie pārtapa rupju  krievu un latviešu lamuvārdu virknējumā. Bite mums teica, ka tas varbūt ir vienīgais vērtīgais viņa brālēna pienesums, jo viņš daudzus no tiem nekad nebija dzirdējis un ar lielu interesi centies iegaumēt.

Beigās nesakarīgo runāšanu nomainīja raudāšana. Raudošo Jāni Bites tēvam izdevās nolikt gulēt. Labā ziņa vismaz tā, ka šonakt Jānis nekliedza. Bites māte pēc šiem notikumiem bija vēl kategoriskāk noskaņota pret Jāņa uzturēšanos mājās un uzdeva savam vīram atrast vietu, kur šo strēlnieku izmitināt.

Man Bites stāstītais lika domāt par manu paša brāli. Mājās pēdējā laikā mēs izvairāmies runāt par Mārtiņu. Tēvs aizmirstas politiskajā darbā, bet māte savas sēras slēpj aiz sparīgas mājsaimniecības kopšanas. Ja Mārtiņš būtu dzīvs, vai arī viņš atgrieztos mājās tāds pats kā Jānis? Vai māte maz spētu pārdzīvot, redzot savu dēlu šādā stāvokli? Ko darītu es? Kā izturētos tēvs?

Mums skolā māca par varonību, par godu krist un cīnīties par savu dzimteni. Arī pats līdz šim domāju, ka ne mirkli nešauboties ņemto rokā šauteni, ja varētu. Iztēlojos, ka būtu drosmīgākais no visiem un krātu ordeņus kā pastmarkas vai ceļojumu kartiņas. Cīņu starplaikos visas dāmas būtu manas. Bet pēdējā gada laikā esmu redzējis arvien vairāk šādus kaujās rūdītus ‘’varoņus’’. Vai maz es vispār esmu vēl spējīgs ticēt varoņiem?

*1917. gada 15. decembra ieraksts dienasgrāmatā

 

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti